Tā ir vēlēšanu tuvošanās pazīme, ka gribas publiski apvemt kādu citu, ja nekā citādi "tauta nesaprot", cik tas slikts? Citu apsaukāšana kā bērnišķīgs veids, lai celtu savu pašapziņu? Varbūt tā ir "lielo tautu" runas stila atdarināšana, pārņemot gan ne to labāko? Agrāk tā dēvētā strādnieku šķira neslēpti un lielā daudzumā savā saziņā lietoja krievu lamuvārdus, bet tagad klāt nākusi attiecīgā leksika no angļu valodas, turklāt paveroties plašākam arī tās lietotāju lokam.
Vai varbūt vienkārši dzīvojam sabiedrības straujas degradācijas laikmetā, kad internets pavēris īpaši plašas tiešās komunikācijas iespējas, vairs nepastāv tādi kā morālie filtri un daudzi, pat tie, kas sevi dēvē par morālajām autoritātēm, politikas sanitāriem, pašiem varbūt nemanot, atkailinās publikas priekšā visā savā "krāšņumā"? Vai rupju vārdu lietojums kļuvis par modes lietu? Ne velti "ejošākās" teātra izrādes ir tieši tās, kurās dzirdami vārdi, ko pieklājīgā sabiedrībā nelieto. Ir bijušas izrādes, no kurām starpbrīdī nācies aiziet tieši tādēļ, ka to veidotājus tik ļoti aizrāvuši eksperimenti ar nepiedienīgu leksiku, ka no saturiski varbūt laba scenārija vien prasts teijāteris atlicis – dzīšanās pēc izteiksmes formas sagrāvusi saturu. Protams, ir auditorija arī šādai "kultūrai", ir cilvēki, kas tieši tāpēc maksā naudu par biļetēm, lai pietvīkdami "baudītu" kaut ko tādu, ko paši ikdienā nevar publiski atļauties. Atrunājoties – to jau ne mēs, to jau teica viņi, ak, šausmas... Arī "pasākuma" rīkotāji priecājas – sanācis "kases gabals", nauda nāk.
Vēl viens absurds ir citēšana. Cilvēki, kuri paši varbūt ikdienā nelieto lamuvārdus, brīdī, kad ir pamats šausmināties par kāda cita (parasti – slavenības) leksikas fragmentiem, sāk konkrētās frāzes jo sparīgi citēt, to acīmredzami darot ar īpašu labsajūtu. To piedzīvojām gan laikā, kad internetā parādījās Šlesera un Ušakova sarunas ieraksts Rīgas domes sēdes laikā, gan tad, kad tika publiskoti tā dēvētie Rīdzenes sarunu ierakstu atreferējumi (šajā gadījumā rakstītais teksts ar visām rupjībām, ko it kā teicis attiecīgais noklausītais personāžs, tika pat speciāli ierunāts tādā kā diktora balsī, lai "pērles" tiek arī tiem, kam slinkums lasīt). Neattaisnoju pirmavotus, bet vai tie, kuri daudzkārt citē, pārstāsta, tiražē kāda izteiktās rupjības, tiešām iedomājas, ka tādējādi ir kaut par gramu pieklājīgāki savā runas manierē par tiem, uz ko atsaucas?
Šajā kontekstā vietā jautājums: uz kādu nākotni tādā veidā ejam?
ņirga
Logičeskijs
Pravietisnejaukais