Šķērslis jauniešu karjerai?

Tā nesen par diskusiju izraisošo izteikumu kļuva vārdi, ko, stāstot par Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Zvanu centru, Latvijas Avīzei sacījis RAKUS pārstāvis Mārtiņš Tuzis: "Darba specifika mums prasa ne tikai valsts valodas, bet arī krievu valodas zināšanas. Liela daļa jauniešu, kuri piesakās, intervijas procesā atkrīt." (Zvanu centru nevajadzētu sajaukt ar neatliekamo medicīnisko palīdzību vai vizīti pie ārsta.) Rakstā arī sacīts, ka Tuzis "aprēķinājis, ka no visiem zvanītājiem aptuveni 70% varētu būt krievvalodīgie, un daudzi no viņiem operatoriem uzstājot runāt krieviski". 

Minētais īpatsvars – 70% – gan šķiet maz ticams, jo Rīgā 44–45% (pēc citiem datiem – vairāk) iedzīvotāju ir latvieši, turklāt daudzi cittautieši prot latviešu valodu. Latvijā kopumā latviešu skaits pārsniedz 62%, un visi pārējie iedzīvotāji noteikti nav latviešu valodu nepārvaldoši krievvalodīgie. Jau 2009. gadā Latviešu valodas aģentūra secināja, ka tikai 8% Latvijas krievvalodīgo vispār neprot latviešu valodu, turklāt 48% cittautiešu ir visnotaļ labas latviešu valodas zināšanas. (Šie dati bez grūtībām atrodami internetā, pat Vikipēdijā.) Nav iespējams noticēt, ka 10–11 gadu laikā ir pieaudzis to krievvalodīgo iedzīvotāju skaits, kuri vispār nepārvalda latviešu valodu, un ka viņi visi vēršas RAKUS Zvanu centrā!

Līdz ar to būtisks ir cits jautājums – par prasībām, ko darba devējs, šajā gadījumā RAKUS, izvirza darbiniekiem. Diskusija, kas izvērtās mikroblogošanas vietnē Twitter, atklāja, ka pastāv ļoti dažādi viedokļi par to, vai krievu valodas zināšanu trūkums drīkstētu vai nedrīkstētu kļūt par iemeslu tam, ka potenciālie darbinieki "intervijas procesā atkrīt". Vai ir pareizi, ja skolēniem pieaugušie apgalvo: "Jums krievu valodu nevajadzēs", bet, kad jaunieši startē darba tirgū, pieaugušie pieprasa krievu valodas zināšanas? Vai, popularizējot reemigrāciju, tiek domāts par diasporas jauniešiem, kas izauguši Rietumeiropā vai Ziemeļvalstīs un krievu valodu nav apguvuši?

Neapšaubāmi, jebkuras svešvalodas pārvaldīšana ir vērtība, un, piemēram, man līdz ar dzimto latviešu valodu ir noderējusi gan angļu, gan krievu valoda, gan citas svešvalodas. Taču par darba devēju attieksmi pret divdesmitgadnieku paaudzi, kurai krievu valodas zināšanas nešķiet pašsaprotamas, vajadzētu diskutēt ne tikai sociālajos tīklos, bet arī nozaru organizāciju un pat ministriju līmenī.