Smagos noziegumos apsūdzētā Latvija

Tātad kāds ir notikušā sausais atlikums? ABLV Bank tika "izslēgta" 11 dienu laikā pēc nu jau plaši zināmā FinCEN (ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas institūcijas) ziņojuma, kurā banka un attiecīgi arī Latvija tika apsūdzēta Ziemeļkorejas kodolprogrammas finansēšanā, vietējo politiķu kukuļošanā un naudas atmazgāšanas institucionalizēšanā. Tieši, nepārprotami, smagi apvainojumi bankai un Latvijas valstij par nespēju tikt ar to galā. Amerikāņi drīz braukšot uz Latviju ar konkrētiem pierādījumiem. Paldies, gaidīsim, tikmēr likvidēsim banku un risināsim savas problēmas. Vulgarizēju un vienkāršoju, bet būtība no tā nemainās. Rezultāts vispārzināms.

Neapšaubāmi ar bankas likvidāciju sabiedrotajiem esam parādījuši savu apņēmību un gatavību cīnīties ar naudas atmazgāšanu, savukārt, pierādot aizturētā Latvijas Bankas vadītāja Ilmāra Rimšēviča vainu, demonstrēsim spēju cīnīties ar korupciju finanšu sektorā kā tādā. Tiktāl viss skaisti un apņēmīgi, taču jebkurā stāstā būtiskas ir nianses. ABLV Bank kontekstā pāris šķiet īpaši zīmīgas.

Pirmkārt, Latvijas premjerministrs par FinCEN ziņojumu uzzinājis no... ziņām. Turklāt neoficiāla informācija liecina, ka par FinCEN ziņojumu Latvijas vēstniecība ASV informēta pāris stundu pirms paša paziņojuma. Kautrīgs jautājums – vai ar stratēģiskajiem sabiedrotajiem informācijas apmaiņa nav ierasta prakse? Ar ko tieši šajā gadījumā nodarbojās vēstnieks ASV, ārlietu ministrs? Vai viena no ārlietu resora pamatfunkcijām nav rūpēšanās par valsts ekonomiskajām interesēm?

Ja bija signāli par problēmām Latvijas bankai, vai visam ārlietu resora ziedam nebija jāierodas ASV un jādara viss, lai Latvijas valdības rīcībā būtu visa iespējamā informācija par notikušo un riskiem?

Saprotu XXI gadsimtā nozīmīgo tviterārpolitikas lomu, taču ne vienmēr savu interešu aizstāvībai ar to pietiek. Ārlietu ministrija šajā gadījumā pagājusi malā, izlikusies, ka uz to tas neattiecas. Jāsaka tieši – ja augstāk minētā informācija ir patiesa, ārlietu dienestam notikušais ir totāla izgāšanās.

Atsevišķs stāsts – finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas retorika. Ja Ministru prezidenta Māra Kučinska un Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa publiskā atturība esošajā informācijas badā daudzmaz saprotama, tad finanšu ministres kareivīgais bankas sodīšanas un izslēgšanas vektors no pašreizējām pozīcijām nav saprotams. Gluži otrādi – man loģiskāks šķistu viņas kopīgs iznāciens ar bankas pārstāvjiem, vizīte Frankfurtē, preses konferences, publiski skaidrojumi utt.

Negrasos kļūt par ABLV Bank advokātu. Bet Latvija šobrīd ir smagos noziegumos apsūdzēta un mūsu amatpersonas par to komunicē aprautās frāzēs, nepabeigtos vēstījumos. Publiski pieejamā informācija ir skopa, pretrunīga. Antiamerikāniskos toņos tiek likvidēts milzīgs uzņēmums, radot attiecīgu noskaņu atlaižamajos un viņu lokā. Pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos tā nav laba ziņa, un mēs nevaram izlikties to neredzam. Notikumi Latvijas finanšu sektorā prasās pēc sakārtotības, skaidrojumiem un loģiskas politiķu komunikācijas. Un tas ir politiķu uzdevums, jo amats nenozīmē tikai svētku uzrunas un sarkanu lentīšu griešanu.