Klausoties pretinieku nometņu argumentus un pseidoargumentus, jāsecina, ka kaut kāda taisnība ir gan vieniem, gan otriem.
Runājot "par labu" stadionam, var pieņemt, ka jaunākajām pasaules tendencēm atbilstošs stadions Rīgai noteikti noderētu, turklāt tur varētu ne tikai spēlēt futbolu, bet arī rīkot koncertus u. tml. Iespējams, šāda līmeņa stadiona esamība varētu būt stimuls bērniem un jauniešiem pievērsties futbolam. Bet tas nav akmenī iekalts, tas ir – varbūt.
Savukārt runājot "par sliktu" stadionam – piemēram, netop skaidrs, kādēļ tieši šajā konkrētajā vietā ir izvēlēta tāda objekta būvniecība, kuru pirmšķietami pasākumu laikā vienlaikus apmeklēs daudzi tūkstoši cilvēku, bet kam apkārt esošā infrastruktūra – drošticami – nebūs spējīga apkalpot daudzkārt palielināto autotransporta plūsmu. Nav arī skaidrs, vai tiešām tas būs rentabls.
Skaidrs, ka ne jau bez aprēķiniem un izpētes atbildīgie aizvirzījuši šo ideju līdz Pilsētas īpašuma komitejas sēdei, kurā ideju akceptēja un aizvirzīja tālāk lemšanai Rīgas domes sēdē. Turklāt šī ideja virmojusi Rātsnamā jau kopš iepriekšējās "pārmaiņu koalīcijas" laikiem. Līdz ar to projektam vajadzētu būt vismaz tādā līmenī, kas sniedz atbildes uz daudziem jautājumiem, kuri patlaban sāk rasties. Diemžēl – jautājumu ir daudz, skaidru un argumentētu atbilžu – gandrīz nemaz.
Manuprāt, būtiskākais jautājums, uz kuru atbildes nav vispār, – kādēļ publiskajam servisam vispār patlaban radusies tik nepārvarama vēlme finanšu bada laikā nodokļu maksātāju naudu ieguldīt tieši betonā, nevis svarīgāku lietu finansēšanā, piemēram, pedagogu vai policistu vakanču mazināšanai? Arī optimistiskās (taču apšaubāmās) prognozes, ka stadions varētu ik gadu ģenerēt piecu miljonu eiro ienākumus un būt pašpietiekams, raisa jautājumu – kas tieši to ļauj prognozēt?
Jāatceras – nodokļu maksātāju nauda nepieder dažiem publiskā servisa darbiniekiem, tāpēc – pirms projekta startēšanas lūgums atbildīgajiem sniegt pilnīgu un atklātu informāciju par projekta ieguvumiem un riskiem. Pagaidām tā visa pietrūkst.