Ja raugāmies uz aizvadītās desmitgades notikumiem, eirozonas dienvidos no lielākiem finanšu satricinājumiem, šķiet, ir izdevies izvairīties tikai Maltai, jo tās valdības parāds pret valsts ekonomikas apjomu bijis vairākas reizes mazāks nekā citām reģiona Eiropas monetārās savienības valstīm. Salīdzinot situāciju 2019. gadā jeb brīdī, kad pasaules ekonomika vēl atradās augstākajā punktā pirms pašreizējās krīzes, Maltas valdības parāds bija 43,1% pret valsts iekšzemes kopproduktu (IKP), un kopš 2014. gada tas visai dinamiski samazinājies, liecina Tradingeconomics.com dati. Runājot par citām valstīm, Slovēnijā šis skaitlis bijis augstāks – 66,1% pret IKP, cita starpā gan var minēt, ka tas ir bijis samērā tuvs par Eiropas finanšu lokomotīvi uzskatītajai Vācijai. Salīdzinājumam – Latvijā aizpērn šis rādītājs ir bijis 36,9% pret IKP. Savukārt, piemēram, Spānijā valdības parāds pret IKP pirmspandēmijas gadā bija 95,5% pret IKP, par pusprocentpunktu augstāks tas bija Kiprā, bet vēl nepieminētajās eirozonas dienvidu valstīs situācija bijusi krietni vien sliktāka, Portugālē šim skaitlim sasniedzot 117,2%, Itālijā – 134,8%, bet Grieķijā – 176,6%. Turklāt no tikko minētā trijnieka tikai Portugālei laika gaitā bija izdevies parāda apjomu būtiski samazināt.
Minētais tikai lieku reizi atgādina, ka pat "labajos laikos" ir valstis, kuru tautsaimniecība nespēj ģenerēt tādu izaugsmi, lai stabili varētu nostāties uz kājām un samazinātu savu atkarību no monetārajiem stimuliem, kuri arī nevar būt mūžīgi. Turklāt Covid-19 ietekmē situācija pasliktinās, jo valdībām nākas aizņemties, cenšoties saglabāt mājsaimniecību pirktspēju un iespēju robežās funkcionējošu ekonomiku. Piemēram, Itālijas parāds pērn pieaudzis jau līdz 155,6%, un pilnīgi droši varam teikt, ka bez Eiropas Centrālās bankas (ECB) eirozonas valdību parāda vērtspapīru uzpirkšanas programmas, kas notur zemas aizņemšanās likmes, šī valsts vairs nav spējīga pastāvēt ar ilgtspējīgiem finanšu nosacījumiem. Ekonomikas attīstības ziņā lēnīgā Itālija kontrastē ar salīdzinoši dinamiskajām valūtas zonas ziemeļu puses valstīm, kurām ilgstoša lēta aizņemšanās var veicināt strauju inflācijas kāpumu un burbuļu veidošanos ekonomikā, piemēram, būvniecības un nekustamo īpašumu nozarē. Lai to nepieļautu, ECB nāksies piebremzēt līdzšinējos monetāros stimulus, taču, tā kā eirozona ir viena finanšu telpa, aizņemšanās kļūs dārgāka ne tikai Vācijā, Somijā vai Nīderlandē, bet arī grūtībās nonākušajā Itālijā un Grieķijā. Tāpēc jau tuvāko gadu laikā var izveidoties situācija, ka ECB piedzīvos dilemmu, kā nepieļaut atsevišķu valstu maksātnespēju reģiona dienvidos, vienlaikus izvairoties no ekonomikas pārkaršanas un jaunas finanšu krīzes draudiem valūtas zonas ziemeļos.