"Komisijā uzklausījām @ KpgovLV [Konkurences padomes, KP)] analīzi par veikalu uzcenojumiem tādām preču grupām kā olas, piens, gaļa un maize. Šeit ir atbilde, kāpēc veikalu plauktos ir 70% importētu produktu un tikai 30% vietējo. Salīdzinājumā Igaunijā 70% ir vietējie produkti un tikai 30% importētie." Šo ierakstu viņš ilustrējis ar KP prezentācijas materiālu, kurā norādīts, kāds uzcenojums kādām Latvijas ražotāju precēm tiek piemērots mazumtirdzniecības veikalos, tostarp norādot, vai un par cik procentiem Latvijas ražojumiem piecenojums tādējādi ir lielāks, identisks vai mazāks nekā identiskai importa precei.
Protams, ir apsveicami, ka Saeimas deputāti izrāda interesi (vai vismaz formāli izrāda rūpi) par Latvijas ražotājiem, proti, par to, kādēļ mūsmāju gaļas, piena un citu produktu ražotājiem ir tik grūti iespraukties veikalu plauktos starp importa konkurentiem. Taču jau atkal piezogas sajūta, ka tālāk par rūpju rievas saraukšanu pierē un žēlabainas replikas uzrakstīšanu sociālajā tīklā ne politiķi, ne ierēdņi neko arī neizdarīs.
Patiesībā J. Vitenbergs šajā stāstā ir tikai kā viens piemērs, jo ne jau viņš vienīgais no "politiskās un ierēdnieciskās elites" bieži vien ar muti ir Rīgā, bet ar reāliem darbiem – aizkrāsnē. Manuprāt, tikai salīdzinoši neliela daļa publiskā servisa darbinieku, kuriem algas finansē nodokļu maksātāji, tostarp arī pašmāju pārtikas un citu preču ražotāji (un eksportētāji), kvalitatīvi pilda savus darba pienākumus. Pārējie vai nu nespēj, vai vienkārši negrib. Respektīvi – par pašmāju pārtikas ražotāju nebūšanām tiek runāts gadiem, un nemitīgi tiek atgādināts par nepieciešamību rast loģisku un efektīvu risinājumu, lai šo netaisnību izbeigtu, taču, kā redzam, nekur tālāk par "rūpju un bažu izteikšanas sanāksmēm" neesam tikuši.
Jā, esam vienotajā Eiropas tirgū, jā, Latvija rūpējas par godīgu un brīvu konkurenci ikvienā jomā, tostarp arī pārtikas tirdzniecībā. Taču nevar būt tā, ka pašmāju ražotājs tiek atstāts viens pats cīņā ar ārzemju konkurentiem. Un te nav runa par varbūt ne īsti pieļaujamu vietējo ražotāju protekcionismu vai kādām citām atbalsta formām, ko neļauj ES normatīvi. Tieši tādēļ mēs maksājam algas publiskā servisa darbiniekiem, lai viņi meklētu un atrastu risinājumus, kas nav pretrunā ar ES normām, bet vienlaikus ļauj normāli strādāt vietējiem. Kā tieši? Lūk, tas jau ir politiķu un ierēdņu uzdevums.