Sociālie tīkli ļauj sekot līdzi aktualitātēm Latvijā un citur pasaulē, iegūt noderīgu informāciju, paplašināt redzesloku, atrast domubiedrus un uzlabot garastāvokli. Taču vienlaikus sociālie tīkli ļauj milzīgā ātrumā izplatīties vien daļēji patiesiem vēstījumiem, kas veido noskaņojumu sabiedrībā un var pat pamudināt kādu personu uz impulsīvu rīcību.
Lai neiekristu šādu vēstījumu lamatās, ir vajadzīga kritiskā domāšana, bet te viss nav tik vienkārši. Mūsu sabiedrībā kritiskā domāšana cilvēkus veiksmīgi sargā no naivas ticēšanas tiem vēstījumiem, kas nesaskan ar konkrētā indivīda uzskatiem, bet ne tik labi pasargā tad, ja vien daļēji patiesais vēstījums saskan ar paša pārliecību.
Lielāko uzmanību neapšaubāmi piesaista tie vēstījumi, kas tematiski ir saistīti ar konkrētā brīža aktualitātēm. No 2020. gada pavasara līdz 2022. gada pavasarim, kad dominējošā aktualitāte bija Covid-19 radītie riski un to ierobežošana, varēja vien nobrīnīties par fanātisko uzticēšanos, ko vissavdabīgākajiem vēstījumiem apliecināja gan epidemioloģisko ierobežojumu un vakcinācijas kvēlie atbalstītāji, gan tikpat kvēlie noliedzēji. Tagad, par laimi, Covid-19 bīstamība palikusi pagātnē un aktualitāti ir zaudējuši visi kovidstrīdi.
Toties patlaban uz Krievijas izraisītā, Ukrainā notiekošā kara fona ārkārtīgi politizēta un emocionāli uzlādēta ir nacionālā tematika. Nesen plašu uzmanību ieguva divi piemēri: bijušā Saeimas deputāta ceļš no varoņa, kurš esot cietis, aizstāvot latviešu valodu, līdz iereibušam strīdniekam un Krievijas pilsones ceļš no nevarīgas seniores līdz Latviju noniecinošas politiskās propagandas sejai.
Iepriekš dažādi piemēri, ka realitāte nav tāda, kā attēlots sociālajos tīklos rotējošajos vēstījumos, ir bijuši arī par citām tēmām.
Ja sociālo tīklu lietotāji vienkārši notic nepatiesam vēstījumam un savu noticēšanu pauž virtuālajā vidē, tā vēl ir mazākā bēda. Nopietnāka situācija var rasties, ja daļēji patiesa vai pilnībā nepatiesa vēstījuma iespaidā tiktu īstenota fiziski agresīva rīcība.
Līdz ar to ikvienam no mums jebkurš sociālajos tīklos pamanītais iežēlinošais cilvēkstāsts būtu jāvērtē, uzdodot jautājumu: "Ja nu tā nav patiesība? Kā es varu zināt, ka tā ir patiesība?" Savukārt valsts institūcijām, kuru darbs visādos puspatiesos vēstījumos nereti tiek kritizēts, derētu izvērtēt savu komunikācijas stilu, jo reizēm valsts institūciju paziņojumi nevis izgaismo situāciju, bet gan rada vēl lielāku neskaidrību.