Tajās viņi mēdz atpūsties no darba ikdienas, satikt draugus un paziņas. Bieži vien, lai paplašinātu atpūtas daudzveidību, tiek sarīkotas arī dažādas tematiskās ballītes, piemēram, ar saģērbšanos noteikta laikposma vai tautai raksturīgā apģērbā un tamlīdzīgi. Būtiski – šie cilvēki ballītes apmaksā no savas kabatas, nevis sabiedrības kopējās naudas.
Saņemot e-pastā valdības preses dienesta ziņu, ka premjers Krišjānis Kariņš šonedēļ parakstījis rīkojumu par kārtējās tematiskās (šoreiz – Izaugsmes, konkurētspējas un produktivitātes) komitejas izveidošanu, kaut kā automātiski prātā šīs tematiskās komitejas salīdzinājās ar jau pieminētajām tematiskajām ballītēm. Būtībā – ar sava veida izklaides aktivitātēm.
Lai gan izveidotās tematiskās komitejas – gan Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas sistēmas, gan ES fondu, gan Digitālās pārveides un pārvaldes modernizācijas komiteja, kā arī tematiskā komiteja ar Rail Baltica projekta īstenošanu saistīto starpnozaru jautājumu risināšanai – vismaz spriežot pēc to mērķu formulējuma, izskatās gana nopietnas, tomēr ir sajūta, ka nu jau ne tikai ierēdniecības, bet pat augstākajā politiskās izpildvaras līmenī darba efektivitāte tiek mērīta ar darba grupu un tematisko komiteju skaitu un to notikušo sanāksmju skaitu. Respektīvi, ne gluži mērīta, bet tas ir instruments, ar kura palīdzību mēģināt sabiedrībai "iebarot", cik ļoti pamatīgi un pašaizliedzīgi pie varas esošie nododas valsts labklājības celšanai.
Un nav svarīgi, ka, visticamāk, valdības tematiskajās komitejās iecelto dalībnieku – ministru – atalgojums no būšanas komitejā nepalielinās. Gana skaidrs, ka šādu komiteju darbības nodrošināšanai tik un tā nepieciešama nodokļu maksātāju nauda, jo kādam taču jāorganizē komiteju sanākšana, kādam jāsagatavo nepieciešamie dokumenti, kādam jāprotokolē sēdēs runātais un gan jau pie tukša galda cilvēki arī nesēž. Tātad tās ir papildu izmaksas no nodokļu maksātāju kabatas, par kuru lietderību un pienesumu tautsaimniecības uzplaukumam ir diezgan pamatotas šaubas, zinot, cik «produktīvas» ir liela daļa šādu darba grupu, kuru kopējais skaits valsts pārvaldē un «sausais atlikums» no to eksistences – esmu pārliecināts – nav zināms nevienam Latvijā. Kamēr politiskajā vadībā un ierēdniecībā nemazināsies kāre pēc šādām "tematiskajām ballītēm", tikmēr ir maz cerību sagaidīt ekonomisko uzplaukumu. Ir jābeidz darbības imitēšana un naudas notrallināšana "tematiskajās ballītēs". Jāsāk strādāt.