No vienas puses raugoties, motivācija dalīt budžeta brīvās naudas mazumiņu visiem pa kripatiņai ir saprotama. Visi grib dzīvot kā Rietumos. Tūlīt un tagad. Citādi draud emigrēt. Deputātiem bail, ka paliks vieni šajā valstī. Tāpēc cenšas izdabāt iespējami daudziem, piešķirot kaut mazliet katram. Rezultātā apmierināts nav neviens. Tā tiek vienīgi aizplēstas brūces, bet aizdziedēta – neviena. Citiem vārdiem runājot, tikai rosināta apetīte, nevis remdēts izsalkums.
Premjers Kariņš (JV) saka, ka budžets esot visdāsnākais vēsturē, taču ar tā pārdali īsti laimīgs nav neviens. Nebūšu pārsteigts, ja nākamajā gadā būs vērojams straujš pašreizējo varas partiju popularitātes kritums. Cilvēki, kas bija noticējuši solījumiem, dabū vilties. Un tad vēl iniciatīvas par nodokļu celšanu...
Kā vajadzēja rīkoties? Ja premjers un valdības partijas būtu izvirzījuši vienu galveno prioritāti, fokusējušies uz vienu veiksmes stāstu, kas aktuāls visiem, piemēram, piešķirot veselības nozarei tik, cik pašu solīts, un solot citām jomām palīdzēt nākamgad, neapmierinātība būtu mazāka. Jo stāsts taču galā par mūsu visu veselību.
Ja tiek definēta skaidra politika, cilvēki ir saprotoši, solidāri.
Simboliski, bet arī Barona iela ir līdzīgas pieejas apliecinājums. Tās pārbūvi iesākot, gribēja, lai visi apmierināti. Kas sanāca? Kā saka – ne šis, ne tas. Ne tur riteņbraucēji var justies droši, ne gājēji, ne arī ērtāk kļuvis autobraucējiem vai sabiedriskajam transportam. Ja pēc pārbūves iela būtu slēgta caurbraucošām automašīnām, ja visā tās garumā būtu likvidētas autostāvvietas, pārmaiņu rezultātu pārējie varētu novērtēt pozitīvi.
Līdzīgi ir ar sabiedrisko transportu Rīgā. Nemitīgi tiek runāts par tā dotēšanu, un nemitīgi tas tiek kritizēts. Bet varēja taču savest kārtībā pārvaldību un lietderīgas saimniekošanas kontroli, tad definēt, ka visa veida priekšrocības satiksmē būs tieši sabiedriskajam transportam, lai tas izkonkurētu privāto un Rīgu tā atslogotu no sastrēgumiem.
Jā, vienmēr kāds būs neapmierināts, taču svarīgi, lai ir arī apmierinātie.