Taču par to, cik reāli ir politiķu solījumi, gan vērts padomāt, dodoties uz 13. Saeimas vēlēšanām. Ja tiek solīts būtiski palielināt pensijas visiem pensionāriem un paaugstināt algas visiem, kuriem algas tiek maksātas no valsts budžeta, un tajā pašā laikā tiek arī solīts samazināt visus nodokļus un valsts budžetam nepieciešamo naudu iegūt, strauji un radikāli apkarojot ēnu ekonomiku, tad ir vērts racionāli apsvērt, vai šādi solījumi ir reāli.
Protams, domājot par valsts nākotni, nav jāskatās tikai uz cipariem, tomēr vērts atcerēties, ka, piemēram, priekšvēlēšanu laikā bieži minēto Ziemeļvalstu modeli veido, no vienas puses, augsti nodokļi un augsta nodokļu maksāšanas disciplīna, no otras puses, augsta valsts un pašvaldības pakalpojumu kvalitāte un augsta publiskā sektora atbildība par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu. Šiem simboliskajiem svaru kausiem ir jābūt līdzsvarā.
Un vēl.
Šogad, vēl intensīvāk nekā pirms vēlēšanām iepriekš, notiek dažādas priekšvēlēšanu diskusijas, kas paver plašas iespējas ne tikai klausīties politiķu vārdos, bet arī vērot viņu komunikācijas stilu dažādās auditorijās.
Tas, kāds komunikācijas stils izraisa uzticēšanos, kāds ne, ir gaumes jautājums, un par gaumi, kā zināms, nestrīdas. Taču ir vērts padomāt, vai mēs kādā nozīmīgā projektā izvēlētos par sadarbības partneriem cilvēkus, kuri tā vietā, lai mierīgi izklāstītu savu viedokli, histēriski klaigā, mētājās ar personiskiem apvainojumiem, turklāt argumentu trūkumu maskē ar dusmām un aizvainojumu? Vai mēs uzticētu atbildību par kaut ko mums svarīgu tādiem cilvēkiem, kuri pret ikvienu oponentu vēršas kā pret ienaidnieku? Cilvēkiem, kuru ego pat nepieļauj, ka viņu viedoklis nav tas vienīgais pareizais?
Galu galā, vērts atcerēties, ka darbs Saeimā un valdībā ir komandas darbs.