Protams, vienlaikus jāatzīst, ka ir arī vietvaras, kas tik spiedīgus apstākļus neizjūt, tomēr palasot problēmās nonākušo pašvaldību skaidrojumus, var izdarīt secinājumu, ka šī nebūs tā reize, kad vietvarām varētu izteikt aizrādījumu – klau, izskatās, ka paši jau vien esat vainīgi, vajag rūpīgāk izturēties pret jums uzticēto naudu un nešķiesties. Arī šajā laikraksta numurā stāstām par kārtējās, šoreiz Smiltenes novada pašvaldības īstenotajiem taupības pasākumiem, lai spētu ar esošo finansējumu "izvilkt" līdz gada beigām. Taču ir sajūta, ka vismaz pagaidām nekas cerīgāks neizskatās arī nākamajā gadā. Nevienai vietvarai.
Katra grūtībās nonākusī pašvaldība cenšas izlīdzēties, kā vien var, – kas samazina darba dienu skaitu pašvaldības struktūrvienībās, kas samazina finansējumu vietējo iedzīvotāju pašdarbības aktivitātēm.
No vienas puses, varētu uzskatīt, ka nav jau nemaz tik slikti, ja publiskais serviss ir spiests sākt rūpīgi rēķināt un skatīties, kur iztērē katru centu, kas vietvaras kasē ienācis no nodokļu maksātāju naudas. Tomēr nepamet sajūta, ka kaut kas īsti šajā publiskā servisa taupības pasākumu procesā nav īsti pareizi.
Nav dzirdēts, ka tikpat spiedīgu situāciju kā pašvaldības izjustu ministrijas, daudzum daudzās aģentūras un tamlīdzīgas valsts pārvaldes struktūras. Rodas sajūta, ka tiešajā valsts maizē dzīvojošajiem viss ir vislabākajā kārtībā, – tur pietiek naudas, lai tā vienkārši izdomātu un nomainītu vienas ministrijas nosaukumu (ar tam sekojošajiem lielākiem vai mazākiem, bet tik un tā izdevumiem), samaksātu dalības maksu par iespēju organizēt šovus, turpinātu saņemt labu algu par pilnu darba nedēļu un jau savlaicīgi rēķināties, ka nākamgad alga varētu atkal pieaugt. Vārdu sakot – par kādu finanšu krīzi jūs tur ārā runājat?
Bet, tā teikt, zemenīte uz kūciņas šajā kontekstā ir ministru un citu politiķu iknedēļas turnejas pa reģioniem – kā nu kuram labpatīkas: kurš uz Kurzemi, kurš Latgali, kurš Vidzemi, bet kurš uz Zemgali. Politiķi labprāt brauc, fotografējas, tiekas ar iedzīvotājiem un vietvaru vadību un noteikti par to visu informē sabiedrību ar sociālo platformu starpniecību, sakot – es biju tur, redzēju, malači, turieties!
Un tas arī ir viss. Atbrauc atpakaļ uz Rīgu un jau pavisam drīz atkal neko neredz un neko nedzird par to, ka reģioni ārpus Rīgas glaunajiem kabinetiem grimst. Viņi pagaidām izliekas nemanām, ka naudas kļūst aizvien mazāk.