Premjers mēdz deklamēt, ka Covid-19 pandēmija esot izgaismojusi Latvijas ekonomikas strukturālo nesabalansētību, un lai to mainītu, valdība īstenošot viedās reindustrializācijas programmu ar mērķi būtiski stiprināt eksportspējīgo uzņēmumu attīstību kā Latvijas tautsaimniecības izaugsmes pamatu. Vienlaikus viņš nereti mēdz arī norādīt, ka Latvijas industrijā ir zema produktivitāte, ko arī nepieciešams stiprināt.
Tiktāl viss izklausās loģiski. Taču rodas likumsakarīgs jautājums, kur tad salīdzinoši ilglaicīgais politiķis un tagadējais premjers dzīvojis iepriekš un vai viņš tiešām neatceras, ka līdzšinējā "neviedajā industrializācijas periodā" valsti diezgan tiešā veidā vadīja gan viņa paša pārstāvētā partija (ar dažādiem nosaukumiem), gan arī daļa pašreizējo koalīcijas partneru, tostarp atsevišķi politiķi, kuri šodien pārstāv nosacīti jaunus politiskos spēkus (ja par atskaites punktu ņem tikai politiskās partijas dibināšanas datumu).
Turklāt nekāds jaunums nav premjera piesauktā nepieciešamība uzlabot produktivitāti un mazināt ekonomikas strukturālo nesabalansētību. Arī par šo tēmu runājušas visas iepriekšējās valdības. Ir radīti desmitiem dažādu politikas dokumentu un plānu, kuru visu ievaddaļās definēts, kā nākamo desmit gadu laikā Latvija sasniegs mistisko "vidējo Eiropas turīguma līmeni", taču, kā labi zināms, ne desmit, ne divdesmit, ne trīsdesmit gadu laikā neko tādu nav izdevies sasniegt. Protams, to varētu norakstīt uz "negaidītu" apstākli, ka arī "vidējā Eiropa" nestāv uz vietas un attīstās, tādējādi neļaujot Latvijai sasniegt "saulaino tāli".
Taču atgriežoties pie "viedās reindustrializācijas" un "sliktās produktivitātes" – te tomēr vēlētos atgādināt koalīcijas politiķiem, ka valsti, tostarp politiķu un ierēdniecības sektoru, tiešā mērā uztur privātie uzņēmēji un viņu darbinieki, kuri, starp citu, pilnīgi noteikti ir daudz produktīvāki par valsts pārvaldi, kas ar saviem neskaitāmajiem eksperimentiem ne tikai nepalīdz, bet reāli traucē strādāt privātajam sektoram.
Un piemēru tam ir ārkārtīgi daudz. Tostarp gan nozares asi kritizētā ostu reforma (ar kuru paši politiķi ārkārtīgi lepojas), gan teju nevienam nesaprotamā izglītības reforma, gan arī kārtējā haotiskā nodokļu reforma, kas pilnīgi noteikti samazinās ne tikai cilvēku ienākumus un labklājību, bet arī, diezgan ticami, samazinās ienākumus valsts budžetā. Tieši absolūtās neprognozējamības un valdības haotiskās rīcības dēļ premjera piesaukto "viedo reindustrializāciju" gribas pārdēvēt par "viedo tukšmuldēšanu", kam būs smagas ekonomiskās sekas, kuras atkal izjutīs privātais sektors, ne paši politiķi.