Un tas, kas tiešām šajā kontekstā satrauc, turklāt ne pēkšņi tagad, bet jau daudzus gadus, ir visvisāda iepakojuma radīto atkritumu īpatsvara pieaugums. Un te nav runa vien par tiem atkritumiem, ko iespējams nodot pārstrādei (kaut vai caur depozītu sistēmu) vai kas dabā pietiekami ātri sadalītos. Bet, piemēram, papīrs ar folijas pārklājumu vienā pusē, dažādas iepakojuma plēves, ko nav iespējams attīrīt no pārtikas atlikumiem vai kas arī neiekļaujas nekādā pārstrādājamo materiālu kategorijā, bet tiek lietotas pārpārēm.
Un tas komplektā ar tendenci ražotājiem un arī tirgotājiem teju vai visus produktus fasēt, turklāt aizvien mazākos iepakojumos, vienas reizes porcijās, līdz pat tam, kad, šķiet, iepakojums sver vairāk nekā pats produkts.
Uz tā fona dzeramsalmiņu vai ausu bakstiņu apkarošana šķiet vien kā parodija rūpēm par vides piesārņojuma mazināšanu.
Ja nemazināsies kopējie otrreiz nepārstrādājamā iepakojuma apjomi, atkritumu konteineri tāpat būs pilni, to izvešana būs dārga, lai arī kurš par to rūpētos.
Proti, atkritumu izvešana vai šķirošanas kārtība ir vien sekas. Ja mums patiesi rūp gan vide, gan nākotne, gan arī pašu izmaksas, manuprāt, lielāka uzmanība būtu pievēršama cēloņiem, tam, vai tiešām tik lielā apjomā atkritumi ir jārada.
Man ļoti simpātiska šķiet beziepakojuma produktu tirdzniecības kustība, kas pamazām izvēršas arī pie mums. Tāpat produktu iegāde lielākos iepakojumos, tā mazinot maisu, paku, kastu, visvisādu vienreiz lietojamu pudeļu lietošanu. Protams, tas ir neērtāk, tas prasa zināmu piepūli, sagatavošanos pirms iešanas uz veikalu, ieradumu maiņu, taču tā noteikti ir daudz vērtīgāk nekā klaigāt, ka kādam, lūk, būtu pēc iespējas ātrāk un lētāk viss mūsu ātri uzkrātais kaut kur (vienalga, kur) jāaizvāc.
Jācer, ka pienāks brīdis, kad gatavība nepārspīlēt ar visa iepakošanu kļūs par tādu kā modes lietu patērētājiem, ražotājiem un tirgotājiem. Tad arī rēķini par atkritumu izvešanu tik ļoti nebiedēs.
patiesībā
Sanepidstacija
Grīnpīsis