Tas, ka šāda ziņa paslīd bez plašas ažiotāžas, visdrīzāk skaidrojams ar to, ka par šo tēmu dažādas ar mediju darbu saistītas organizācijas un arī eksperti Latvijā runā jau sen, bet vērā ņemamas politiskas reakcijas nav. Pirms pāris gadiem bija pat sagatavots speciāls ziņojums Saeimai Krievijas ietekme Latvijas informatīvajā telpā. Parunāja, pamāja ar galvu un steidza pie citām aktualitātēm. Jā, ir bijuši arī no politiķu puses skaļi paziņojumi, elektronisko mediju uzraugs šad tad ir lēmis par kāda ārvalstīs veidota televīzijas kanāla aizliegšanu, ne vienmēr korektu konkursu kārtībā, bet laiku pa laikam tiek piešķirti līdzekļi medijiem dažādu mērķprojektu realizācijai, tomēr diez vai to var vērtēt par pietiekamu valsts atbalstu, lai mazinātu blakus esošas valsts vērienīgās propagandas mašinērijas ietekmi. Kabeļtelevīziju piedāvājumā lielākais īpatsvars ir vienā – krievu – valodā sākotnēji veidotajam saturam, joprojām mūsu valsts skatītāji tiek zombēti par "labajiem" un "sliktajiem" filmās par kaimiņvalsts armiju, tāpat arī ar citu izpratni nekā mūsu valstī par Covid-19.
Un stāsts nav tikai par televīziju vai cilvēkiem, kuri saprot krievu valodu un to lieto. Attīstoties satura automātiskās tulkošanas tehnoloģijām, arī interneta vidē aizvien biežāk redzamas lapas latviešu valodā (pagaidām vēl manāms, ka tas ir automātisks tulkojums, bet drīzumā no latviešu rakstītā to nevarēs atšķirt), tas nozīmē, ka ideoloģiski pielādētu saturu, arī par vēsturi, mūsu sabiedrības apziņā potē arī šādā veidā.
Un ko šajā situācijā dara mūsu "valstsvīri"? (Piedodiet, ka šo vārdu lieku pēdiņās, bet tā pelnījuši.) Slēpjoties aiz vārdiem par sociālajām garantijām, uzliek pamatīgu nodokļu slogu komercmedijos strādājošajiem, tā faktiski graujot redakciju pastāvēšanu, kas ir galvenais garants tam, ka publiskai lietošanai radītais saturs ir patiess, valstiski atbildīgi sagatavots. Kā to izskaidrot? Vai tiešām kādi no mūsu valstī valdošajiem politiķiem darbojas Krievijas interesēs?