Abu Meri: Pret vardarbību ne tikai vārdos, bet arī darbos

Arī Latvijai pienācis laiks pievienoties to rietumvalstu kopai, kas vardarbību nosoda ne tikai vārdos, bet arī darbos, un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu.

Statistika par vardarbību ģimenē Latvijā ir drūma, ik gadu vairāki desmiti sieviešu no vardarbības ģimenē nogalinātas, daudzām partneri vai citi tuvinieki nodara nopietnus miesas bojājumus. Saskaņā ar Valsts policijas datiem katru dienu tiek saņemti vairāk nekā 20 izsaukumi par konfliktiem ģimenē. Valsts policija mērķtiecīgi darbojas šajā jautājumā, un, kopš ir iespējama varmākas nošķiršana, novērojams, ka sievietes arvien biežāk varmāku nošķirt lūdz policijai, nevis tiesai, kas nozīmē, ka arī sievietes biežāk uzticas Valsts policijai un lūdz palīdzību. Vienlaikus katrs trešais Latvijas iedzīvotājs uzskata, ka vardarbība ģimenē ir ģimenes iekšējā problēma, tādējādi vardarbības upurus atstājot bezizejā. Varam tikai nojaust, cik daudz ir upuru, kas vardarbību pacieš klusējot.

Konvencija balstīta tās pamatvērtībās - profilakse, aizsardzība, sodīšana un saskaņota rīcība. Tā paredz valsts apņemšanos veicināt izpratni par vardarbības postošo būtību un teikt skaidru “Nē!” upura vainošanai, nodrošināt upuriem specializētos un bezmaksas atbalsta pakalpojumus, pielāgojot tos individuālajām vajadzībām, stiprināt apziņu, ka vardarbība pret sievieti un vardarbība ģimenē nav privāta lieta, un tai jābūt kriminalizētai un atbilstoši sodītai. Turklāt konvencija prasa dalībvalstīm nodrošināt, ka visi pasākumi tiek veikti koordinēti, veidojot vienotu politiku, ietverot visas nepieciešamās institūcijas un organizācijas visos sabiedrības līmeņos, lai laikus novērstu vardarbību, kā arī sniegtu maksimālu atbalstu upuriem.

Tā vietā, lai Latvijas sabiedrībā veicinātu diskusiju par iespējām drūmo vardarbības statistiku uzlabot, ir mēģinājumi no šīs tēmas izvairīties un tiek meklēti iegansti konvenciju noraidīt, neiedziļinoties tajā pēc būtības. Jājautā, vai konvencijas pretinieki neuzskata vardarbību par problēmu vai arī cenšas to piesegt? Sabiedrība tiek maldināta, ka konvencija ietekmē viendzimuma laulību legalizēšanu, dzimuma maiņas regulējumu vai citu dzimumu jaunradīšanu. Ir absurdi paust, ka šī konvencija rada demogrāfiskos draudus, jo, gluži pretēji, tieši vardarbība ģimenē, manuprāt, ir milzīgs drauds mūsu sabiedrībai ilgtermiņā. Ir jāturpina skaidrot, ka konvencija skar tikai vardarbības novēršanas aspektus, nosakot sfēras, kurās dalībvalstīm nepieciešams veikt pielāgojumus vardarbības ģimenē un vardarbības pret sievietēm mazināšanai un novēršanai, un tajā noteiktās definīcijas nav piemērojamas citās dzīves jomās.

Pat tādas katolicisma lielvalstis kā Polija, Itālija un Spānija ir ratificējušas šo konvenciju un nesaskatīja tajā reliģisko vērtību apdraudējumu. Arī konservatīvā musulmaņu valsts Turcija nav kavējusies iestāties pret vardarbību un ratificēt šo dokumentu. Vardarbība pret sievietēm un ģimenē nav savienojama ne ar kristīgajām, ne vispārcilvēciskajām vērtībām. Diez vai visās šajās valstīs lēmumus pieņēmuši muļķi, kas nepamanīja konvencijas potenciālās sekas. Konvencijas ratifikācijai šķēršļi tiek likti vairāk tajās valstīs, kuru publiskajā telpā vērojama Kremļa informācijas kanālu ietekme. Diemžēl arī Latvijā Kremļa propaganda, nežēlojot līdzekļus un iesaistot informatīvajā karā dažādas sabiedriskas organizācijas, izmanto šo jautājumu sabiedrības iebiedēšanai un šķelšanai.

Vardarbībai nav attaisnojuma un no tās cieš visa sabiedrība kopumā. No vardarbības nedrīkst norobežoties, to uzskatīt par normu vai “ģimenes iekšējo lietu”. Tā nemazināsies pati no sevis. Mums jādara viss iespējamais, lai pasargātu mūsu cilvēkus un tie nekļūtu par vardarbības upuriem. Mums jāveicina sabiedrības un valsts institūciju līdzatbildība, lai nevienam bērnam nebūtu jāuzaug ar apziņu, ka vardarbība ir normāla vai neizbēgama, un jāpalīdz reabilitēties vardarbības upuriem, lai tie varētu turpināt normālu dzīvi.