Attālinātās mācības un bērnu uztvere

Prasība pēc distancēšanās un tagad arī attālinātās mācības vecāko klašu skolēniem, šķiet, rada tādus kā masveida sociālās izstumšanas apstākļus. Kā tas ietekmē pusaudžu psihi?

Ir noteikti kādi bērni, kuriem šī sociālā aspekta varētu ļoti pietrūkt. It īpaši mācību procesā, jo skaidrs, ka skola ir ne tikai lai mācītos, bet arī lai draudzētos, mācītos draudzēties, veidot attiecības gan ar pieaugušajiem, gan saviem vienaudžiem. Līdz ar to daļai bērnu šis varētu būt ļoti, ļoti grūts periods. Bet ir arī tādi bērni, kuriem skolas vide ir trauksmes pilna un kuriem klasē ir grūti socializēties ar citiem bērniem, tāpēc viņi jūtas nomākti. Būdami mājas vidē un mācoties attālināti, viņi labāk var koncentrēties mācībām, jo tad netraucē citas lietas. Līdz ar to jāsaka – dažādi var būt.

Mūslaiku skolēniem interneta vide, kurā nu mācās attālināti, ir ļoti tuva, saprotama, bet vai tā rosina mācīties?

Šobrīd var teikt, ka par to mums trūkst labu pētījumu. Tāda situācija ir visai nesena, nepieciešams laiks, lai to kārtīgi izpētītu. Bet tas, ko es esmu lasījis no pētījumiem, rāda – jā, patiešām nav noslēpums, ka cilvēki mācās arī ārpus skolas, taču tikai to, kas viņus vairāk interesē, piemēram, saistībā ar interešu izglītību vai vaļaspriekiem. Un to viņi dara internetā. Arī internetā viņi mācās sadarboties, piemēram, spēlējot multispēlētāju spēles tiešsaistē, viņi mācās valodas, skatoties filmas vai multfilmas, mācās arī blēņas, visādas foršas un neforšas lietas. Bet būtiski, ka interneta vidē informācija tiek pasniegta savādāk nekā skolā. Tā ir fundamentāla atšķirība. Skolā skolotāji zināšanas pasniedz sistemātiski noteiktā veidā – skolotājs nāk klases priekšā un stāsta, savukārt internetā, piemēram, spēlē tā tieši neviens neko nemāca, varbūt vienīgi draugi austiņās kliedz: paņem tagad to ieroci, dodamies tur uz to pusi! Un caur to darbošanos notiek mācīšanās. Pētījumi rāda, ka šādā veidā bērni daudz efektīvāk iemācās. Tas, ko dara bērns ārpus skolas internetā, ir arī savā ziņā konkurents skolai. Un kāpēc internetā ir tik interesanti? Iespējams, tā vide dažkārt piedāvā vienlaikus gan mācīties, gan uzreiz lietot iegūtās zināšanas. Un patiešām caur to spēlēšanos, caur praktiskajām darbībām bērns kaut ko pat labāk apgūst nekā skolā. Bet tas neattiecas uz visu – tās tikai atsevišķas zināšanas par kādiem tematiem.

Šis laiks, es domāju, arī skolotājiem ir izaicinošs, jo ir sarežģīti uztaisīt attālināto mācību procesu tādu, lai tas būtu labs, jēgpilns, efektīvs un vienlaikus nebūtu pārāk smagnējs. Piemēram, var skolotājs aizsūtīt skolēniem kaut kādu informāciju pdf formātā un teikt: izlasiet, izpildiet, kas tur viss sarakstīts.

Faktiski – uzdot mājasdarbus.

Jā. Un, piemēram, noteikt, ka līdz plkst. 16.00 jāaizsūta atpakaļ pareizi aizpildītu. Taču var arī to pašu izdarīt ar daudz īsāku instrukciju, bet ar saitēm uz kaut kādiem internetā publicētiem uzdevumiem, proti, plašāk lietot interneta resursus, kuros skolēns var patrenēties pildīt dažādu veidu uzdevumus. Tad attiecīgi skolotājam arī jāizdomā, kā novērtēt šo darbu. Tātad mērķi var sasniegt dažādiem ceļiem, tikai otrs ir skolēnam interesantāks, vairāk iesaistošs. Bet es pieņemu, ka skolotājiem tagad nav viegli nodrošināt mācību procesu tādu, lai tas, attālināti esot, būtu pietiekami iesaistošs, jo klātienē tomēr skolotājs kontrolē, kas klasē notiek, var mācību procesu labāk vadīt, bet, ja tas notiek attālināti, ļoti liela nozīme ir bērna paša izpratnei par to, cik svarīgi ir iesaistīties.

Tas, lai būtu interesanti, droši vien nav iegriba – vai drīzāk tas saistīts ar uztveres īpatnībām noteiktā vecumā?

Mēs varam ļoti labi bērnus saprast, ja paši sev pajautājam: kad mēs labāk kaut ko iemācāmies? Arī taču tad, kad mūs tas interesē, kad liekas kaut kur noderīgs, vajadzīgs. Protams, ne visas lietas dzīvē var būt interesantas, arī mācību procesu ne vienmēr var padarīt par ārkārtīgi aizraujošu, caur spēlēm un tas nevar būt pašmērķis, jo noteikti ir arī kaut kādas lietas, kas ir jāiemācās, lai nonāktu nākamajos zināšanu līmeņos.