Fragments no intervijas:
Vai sekojat līdzi Latvijas telekomunikāciju tirgū notiekošajam?
Sadarbojos ar Baltijas valstu informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju tirgū strādājošām kompānijām jau kopš 2001. gada, tiesa, vispirms Igaunijā. Bet 2008.–2009. gadā sāku sadarbību arī ar uzņēmumiem, kas saistīti ar Latvijas un Lietuvas telekomunikāciju tirgiem. Vismaz reizi mēnesī esmu Latvijā, man tiešām patīk jūsu valsts, un attiecīgi arī situācija vietējā telekomunikāciju tirgū man labi zināma, turklāt es teiktu, ka tā ir reta un neparasta. Negadās bieži, ka divām no valstī strādājošajām telekomunikāciju kompānijām – lielākā mobilo sakaru operatora un lielākā fiksēto sakaru operatora (turklāt pēdējais faktiski ir monopolists) – galvenais īpašnieks ir valsts un vienlaikus ievērojama daļa akciju pieder vienam un tam pašam ārvalstu uzņēmumam – Telia.
Latvijā uzmanības centrā šobrīd ir iespējamā abu šo telekomunikāciju operatoru – LMT un Lattelecom – apvienošana. Jums ir savs skatījums uz šādu iespēju?
Es neteiktu, ka runa ir par apvienošanu, es lietotu vārdu "saplūšana", kas, manuprāt, ir daudz atbilstošāks. Apvienošana un saplūšana tomēr ir divi dažādi jēdzieni. Bet kopumā šāda iespēja situāciju padara vēl neparastāku, un es paskaidrošu, kādēļ. Vienīgi piebildīšu, ka tas ir tikai mans kā nozares eksperta viedoklis un nekādi nav saistāms ar manu patlabanējo darba vietu.
Ja es būtu Latvijas mobilā operatora LMT pārstāvis, es domātu apmēram šādi: pēdējos piecos gados uzņēmums strādā veiksmīgi, finanšu veselība laba, klienti pamatā gandarīti, valsts investējusi uzņēmuma attīstībā sabiedrības līdzekļus, investīcijas tiek atmaksātas. Tāpat uzņēmums pēdējos gados sācis piedāvāt ne tikai balss un interneta pakalpojumus, bet arī saturu, kas ir vispārēja tendence šajā tirgū – mobilo sakaru operatori koncentrējas uz saturu, ko piedāvāt kustībā esošiem cilvēkiem. Man nebūtu iemesla vēlēties saplūšanu ar kompāniju, kuras galvenās uzņēmējdarbības aktivitātes nav saistītas ar mana uzņēmuma pamatbiznesu.
Ja mēs paskatāmies uz perspektīvu, tad redzam, ka pasaulē jau ir sākusies pāreja uz 5G tīkliem, un es pieņemu, ka arī LMT gada vai divu laikā sāks piedāvāt 4,5G, bet pēc tam 5G. Tas nozīmē, ka vēl vairāk pieaugs jau šobrīd pastāvošā konkurence ar fiksēto sakaru operatoru, ar Lattelecom, it īpaši pilsētās. Daudzi no piedāvātajiem pakalpojumiem jau šobrīd ir pieejami kā mobilajās, tā fiksētajās versijās, tas nav nekas jauns un tā notiek visā pasaulē. Kad tiks ieviesti 5G tīkli, mobilo sakaru operatoru piedāvājums vairs tikpat kā neatšķirsies no fiksēto tīklu operatoru piedāvājuma. Turklāt man kā mobilajam operatoram būs ievērojamas priekšrocības, jo fiksēto tīklu izveide un uzturēšana ir ļoti dārga, it īpaši lauku rajonos, bet iedzīvotāji telekomunikāciju ziņā kļūst aizvien mobilāki.
Mobilais operators ne tikai var nodrošināt daudz labāku pieejamību, bet arī izveidot savu ekosistēmu – šo vārdu es tā arī neatradu KPMG ziņojuma publiskajā daļā. Šajā gadījumā ekosistēma nozīmē, ka mobilo sakaru operators atrod vairākus partnerus – iekārtu un sistēmu ražotājus, komunālo pakalpojumu kompānijas utt., un kopīgi pārklāj kādu platību ar saviem pakalpojumiem. 5G internets paver ļoti plašas iespējas arī vēl virknei jomu, tādām kā lietu internets, industriālais internets.
Rezultātā man kā uzņēmējam nav iemeslu vēlēties saplūšanu ar fiksēto sakaru operatoru, vismaz es tādus nespēju ieraudzīt. Protams, tas ir ļoti vienkāršots situācijas raksturojums, jo ikviens šāds gadījums ir ļoti komplicēts, un ļoti ticams, ka es arī nezinu kādas nianses. Iespējams, LMT ir nepieciešama kāda infrastruktūra vai vēl kaut kas, taču, ja raugās no biznesa un arī sabiedrības, kurai pieder ievērojama daļa LMT, interešu viedokļa, tad es nedomāju, ka šīs vajadzības, ja tādas pastāv, ir tik nopietnas, ka nepieciešama uzņēmumu saplūšana. Vismaz es uz to raugos skeptiski.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 25.septembra, numurā!
Sic
Priekulis
F