Līdera runa

Valsts prezidenta uzruna pie Brīvības pieminekļa bija klišejisku, jau daudzkārt dzirdētu frāžu pārbagāta – Latvija ir zeme, kādas nav nekur citur, pie sasniegtā nedrīkstam apstāties, mums jākļūst no ņēmējiem par devējiem, nepalieciet malā, nekad nav par vēlu mācīties utt. Nekā jauna, nekā atmiņā paliekoša. Līdzīgi kā uzruna Nacionālo bruņoto spēku militāro vienību parādē. Viņam pienācās runāt – norunāja. Uzrunātajiem pienācās noklausīties – noklausījās. Protams, frāžainību var pamatot ar pasākuma formātu, un tomēr...

Saturīgāka bija Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces svētku uzruna parlamentā. Ar atskatu pagātnē, akcentu uz likumdevēju atbildību vēlētāju priekšā, kā arī uzmanības pievēršanu Latvijas un starptautiskajām šībrīža aktualitātēm. Kāda pēcgarša? Bija laba, saturīga, patriotiska runa. Vai kas palika no tās atmiņā, lika aizdomāties, raisīja diskusijas? Tā īsti nē.

Toties plašāku sabiedrības uzmanību šajās dienās izpelnījās Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga valsts svētku sprediķī Rīgas Domā paustais. Vispirms jau pievēršot uzmanību tam, ka šī ir nedaudz savāda valsts gadadiena: "Tā ir, un tās it kā nav. Latvijas Republikai paliek 99 gadi, taču visapkārt redz simboliku ar skaitli 100. Visas acis raugās uz simtgadi, un 99 šķiet tikai starpstacija, kur sagatavoties īstajiem svētkiem." Un patiesi – kā spilgts piemērs teiktajam ir turpat pāri Daugavai bankas logos veidotais milzu "100". Protams, 99 vai 100 ir tikai skaitlis, bet arhibīskaps mudina arī aizdomāties, cik jauna vai veca ir valsts un ar kādu attieksmi paši to uztveram – ar pirmās mīlestības sajūtu, kā laikā, kad tika izcīnīta tās neatkarība, vai vilšanos, redzot, ka ne viss ir tā, kā gribētos. Te visu nepārstāstīšu, bet, ja kāda no pieminētajām svētku runām ir vēlākas pārlasīšanas vērta, tad tikai pēdējā (internetā tā viegli atrodama). Pārdomu vērtas tēzes tur atradīs ne tikai tā sabiedrības daļa, kas sevi uzskata par dievticīgu.