Kā jūs kā ārsts un uzņēmējs, privātas poliklīnikas vadītājs vērtējat valdības darbu Covid-19 krīzes vadīšanā, gan lēmumu pieņemšanas modeli, gan to, ka lēmumus vairāk diktē epidemiologi, nevis ekonomisti?
Es pēc dabas esmu optimists, un optimisti zina, ka var būt daudz sliktāk. Nav jau perfekts valdības darbs, bet jāņem vērā, ka šī ir tāda parādība, kur visa pasaule ir saskārusies pirmo reizi, un nav jau nevienas paraugvalsts, kur viss notiek perfekti. Nu jāatzīst, ka valdība nogulēja otrā viļņa tuvošanos, kas bija paredzams līdz ar rudeni, kad iedzīvotāji no ārtelpām septembrī pārcelsies uz iekštelpām. Attapās, kad viss jau gāja vaļā, un ielaida drusku to vainu par dziļu. Cik tur liela vaina ir epidemiologiem, valdībai kā tādai vai veselības ministrei – tur visdrīzāk ir kopīga atbildība. Objektīvi ir tā, ka infektologu vai sabiedrības veselības intereses ir pretrunā ar ekonomikas interesēm, tu visu laiku runā par kaut kādu balansa iespējamību, bet tā ir grūti iespējama misija. Tādēļ rodas problēma, ka infektologus valdības līmenī brīžiem uzklausa vairāk, brīžiem mazāk, tas ir jūtams. Acīmredzot tur ir kādas ekonomisko interešu grupas, kas dažos gadījumos ņem virsroku uz sabiedrības veselības rēķina, un konsekvents, izsvērts ierobežojumu vai ierobežojumu atvieglojumu process nav skaidrs.
Par kādām ekonomiskajām grupām jūs, piemēram, runājat?
Kaut vai par Ziemassvētku iepirkšanos, kad atlika ierobežojumus, lai ļautu visiem sapirkt dāvanas. Ja man kā privātas klīnikas vadītājam ir pilna atbildība, kā es ievērošu epidemioloģiskos noteikumus, tad tāda atbildība jāprasa arī no tirgotājiem. Ja viņš nevar atļauties nolikt apsargus un regulēt plūsmu, tad jāslēdz ciet. Pilnīga vienlīdzība jau nekad nav bijusi, bet tagad iznāk nevienlīdzīga konkurence. Ja valdība kaut ko ierobežo, tad vajag adekvātus kompensējošus mehānismus tiem, kas no tā cieš.
Dažu valdības lēmumu loģika man kā ārstam un iedzīvotājam nav skaidri saskatāma. Kā saka, daži cilvēki domā noteikumus, bet 1,9 miljoni cilvēku domā, kā tos apiet, un izdomā arī. Sabiedrība ir ļoti, ļoti nogurusi, bet tik traki vēl nav, teiksim tā – valsts valodā runājošā sabiedrības daļa ir gana pacietīga pēc dabas, mums jau cilvēki, izņemot daudzus gadus atpakaļ 13. janvārī, tā jau nu gluži ielās neiet un logus nedauza. Bet viņi ir noguruši. Nepieciešamība pēc socializācijas ir. Es domāju, tā ir nopietna motivācija, lai vakcinētos, tiklīdz tās vakcīnas būs pieejams tādā daudzumā, lai visi, kas grib, saņem.
Šodien [16. aprīlī] pirmo dienu notiek vakcinācija bez ierobežojumiem rindas kārtībā, jūsu vadītajā Medicīnas sabiedrībā ARS arī ir iespējams vakcinēties. Kā jūs šo procesu redzat no iekšienes – kā vedas dialogs ar Vakcinācijas biroju, vai pietiek vakcīnu, vai saņemt to ražotāju vakcīnas, kuras prasāt un kuras grib jūsu klienti, vai pēc pārpalikuma principa?
Nu jāsaka – tur nu mēs gribētu, lai būtu stipri labāk. Jāsaka, salīdzinot mūsu iespējas un citu konkurentu iespējas, kuri nodrošina vakcināciju savās iestādēs un arī lielajos vakcinācijas centros, tur tā atšķirība ir objektīva. Mums ir viens vakcinācijas kabinets, un vakcinācija nav īsti mūsu bizness – mēs vienkārši saviem klientiem piedāvājam pilnu pakalpojumu paketi, tai skaitā arī vakcināciju. Šobrīd prioritārajām grupām, kā valdība noteikusi. Mūsu bizness nav uz vakcināciju orientēts, bet, kad valstij ir grūtības, jāiet palīgā. Vakcīnas reizēm mums piegādā pēc pieprasījuma, reizēm pēc pārpalikuma principa. Mums labāk patika iepriekšējā kārtība, kad Nacionālais veselības dienests (NVD) dalīja vakcīnas, tagad tas Vakcinācijas birojs ir iekļauts Veselības ministrijā, bet separāti ar to nodarbojas.
Pašlaik izskatās, ka mums vakcīnas dod pēc pārpalikuma principa, tāpat kā ģimenes ārstiem. Pēdējā piegāde bija viens AstraZeneca flakons, kurā iekšā ir 10 devas. Pēc tam mums atsūta vakcinējamo sarakstus no Vakcinācijas biroja, bet, tā kā trūkst centralizētas reģistrācijas, trūkst vienotas koordinācijas un 50–60 procenti no tā saraksta mums atkrīt, jo tur ir cilvēki, kas paspējuši savakcinēties, cilvēki, kas ir pārdomājuši, cilvēki, kas negrib AstraZeneca un grib kādu citu, ir tādi, kuri negrib nevienu, bet grib Sputnik V, kurš nez vai būs Latvijā. Ir arī daudzi, kas jau ir pārslimojuši un šobrīd ievēro ārstu ieteikto pauzi pirms vakcinācijas, līdz ar to tie saraksti mums pašiem ir jākoriģē, kas ir laikietilpīgs, darbietilpīgs un cilvēku resursu ietilpīgs process.
Bet mēs esam arī citādi iekļāvušies procesā – piedalījāmies iepirkumā un atbilstoši savai kapacitātei, kas vakcinēšanā nav tāda kā konkurentiem, nodrošināsim vakcinācijas brigādi vienā no lielajiem centriem, tāpat piedalāmies izbraukuma vakcinācijās sociālās aprūpes centros. Esam pieteikušies arī izbraukuma vakcinācijai darba kolektīvos un mājas vakcinācijai cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Cik lietderīga vispār bija Vakcinācijas biroja izveide?
[Eva, red.] Juhņēvičas kundze jau pati atzina, ka medicīna nav Dziesmu svētku organizēšana. Nu, tā ir! Medicīna vispār ir ļoti, ļoti sarežģīta joma. Ja vēl aizvien nav vienotas reģistrācijas sistēmas (par e-veselību nerunāsim, lai nesāktu lamāties uzreiz), ja visiem vakcīnas vēl aizvien nav pieejamas tādā daudzumā, lai visi, kas grib, varētu savakcinēties, tad tā nepieciešamība pēc Vakcinācijas biroja ir tāda visai nosacīta.
Es uzskatu, ka pareizi būtu bijis vakcināciju sākt ar ģimenes ārstiem, kuriem ir vakcinācijas kabineti, un kuriem nav, tiem izīrēt telpas lielajos ārstniecības centros. Bet procesa virzību un kontrolēšanu vajadzēja uzticēt ģimenes ārstiem, jo viņi vislabāk pārzina savu riska kontingentu. Protams, atbilstoši noteiktajām prioritāšu grupām.
Viens no jautājumiem, kas klīst un rada sazvērestības teorijas – kur paliek vakcīnas, īpaši deficītās Pfizer un Moderna, jo oficiālie skaitļi rāda, ka krājumos to ir daudz, bet ģimenes ārsti un arī jūs nupat sūdzaties par to trūkumu, ka saņemat pat vienu flakonu, kā arī uz lielajiem vakcinācijas centriem piegādā AstraZeneca, no kurām daudzi atsakās.
Ir jau korupcija, bet ne tāda mēroga, un šis nav tas gadījums. Nu galīgi nav tā, ka tās ejošākās vakcīnas tiek sadalītas privātajām medicīnas iestādēm. Pēc kādiem principiem notiek vakcīnu dalīšana, man gan ir pilnīgi neskaidrs. Mums dod tikai AstraZeneca un Moderna. Pfizer vakcīnu vispār mums neiedeva nevienu devu. Pfizer nolēma transportēšanas un uzglabāšanas apstākļu dēļ piegādāt tikai lielajām slimnīcām.
Lai gan privātam uzņēmumam arī nekādu problēmu nebūtu ar atbilstošu uzglabāšanu, ar Pfizer ir tā, ka, to izņemot no ledusskapja, visas devas ir jāizlieto piecu dienu, nevis darba dienu, bet dienu laikā. Tur var rasties problēmas, jo ir ķēpa ar tiem sarakstiem, un privātai iestādei nevar iedot ļoti lielu sarakstu. Līdz šim mēs neesam nevienu devu aizlaiduši postā, mums nācās norakstīt tikai divas devas AstraZeneca, jo pēkšņi vienā vakarā paziņoja, ka jāpārtrauc vakcinācija ar šī ražotāja vakcīnu. Domāju, ka lielajiem vakcinācijas centriem, kuros ir rindas, AstraZeneca objektīvi ir piemērota, jo tajā flakonā ir visvairāk – 10 – devu, atšķirībā no Pfizer un Moderna, kur ir sešas devas, un to ir vieglāk uzglabāt.
Ar ko jūs skaidrojat lielo neticību zinātnei, vakcīnām, vai tur pie vainas nav arī infektologu taustīšanās pa tumsu, laika gaitā nākot ar pretrunīgiem spriedumiem par Covid-19?
Jūs pieskārāties ļoti interesantam jautājumam. Es skaidrotu to nevis ar zinātnes norietu, bet neticību zinātnei. Pirmkārt, tas ir kiberkarš, tur ir ļoti daudz politikas elementu. Es domāju, ka par zemu nevajag novērtēt specdienestu intereses un rīcības iespējas. Lai grautu Eiropas Savienības vienotību, ja ne citā, tad šādā veidā. Es pilnīgi noteikti domāju, ka tā tas ir.
Nu kaut vai tā mūsu iedzīvotāju daļa, kas izmanto citu – Austrumu kaimiņvalsts – informatīvo telpu. Latgalē pat no mediķiem vakcinējas tikai 10%, kamēr mums te ARS pāri par 80% savakcinēti, daļa tagad tiek vakcinēti, jo iepriekš nevarēja objektīvu apstākļu dēļ. Es aģitēju, teicu, ka vajag, bet nevienu ar varu es neesmu vakcinējis.
Otrkārt, tas ir finanšu jautājums. Vakcīnu izgudrošanā un ražošanā ir ieguldīti miljardi, un daudz vairāk miljardu ir paredzēts iegūt atpakaļ. Ja ir runa par miljardos mērāmu peļņu, tad visi līdzekļi ir labi (es tagad runāju par pasaules mērogu, ne tikai Latviju). Tie visi ir klasiski paņēmieni – izcelt savas priekšrocības un nomelnot konkurentus, tai skaitā izceļot blakus efektus!
Ņemot vērā, cik Latvijā iedzīvotāju, ka vakcinē tikai pieaugušos, ka optimālā variantā tiks savakcinēti 70% pieaugušo, iespējamie trombozes riski Latvijā AstraZeneca vakcīnai sanāk 0,7 gadījumi uz visu prognozēto vakcinēto kopumu. Nu tad man jāatgādina, ka hormonālās pretapaugļošanas tabletes, ko lieto jaunas sievietes, dod simtiem reižu lielāku trombozes risku, un neviena sieviete par to īpaši neuztraucas! Un pat ja šie 0,7 gadījumi notiktu, tad nav tak viņam jānomirst, var tak izglābt, ja adekvāti rīkojas! Ja tiek uzpūsts šis te moments, tad tas notiek kaut kādu citu mērķu vārdā. Tāpat kā zināms, ka Sputnik ir politisks ierocis, tāpat es pieļauju, ka arī AstraZeneca ir ierauta šādā hibrīdkarā. Tā ažiotāža pret AstraZeneca ir pilnīgi noteikti nepamatota.
Jūs teicāt, ka 80% jūsu darbinieku ir savakcinēti. Ar kuru vakcīnu?
Savus darbiniekus mēs, godīgi pateikšu, vakcinējam ar Moderna, un tas balstās manā subjektīvā viedoklī, kas nav zinātnisks un galīgi nav saistīts ar AstraZeneca blaknēm. Ja AstraZeneca vakcīnā ir izmantota adenovīrusa čaula, tad Pfizer un Moderna ir mākslīgi uzsintezēta DNS molekula tieši tāda, kāda bija vajadzīga, kamēr, izmantojot adenovīrusa čaulu, ir kaut kādi nejaušības elementi iespējami, lai gan es nešaubos, ka tur visi iespējamie riski ir novērsti. Nu un galu galā Moderna – tas ir moderni (smejas)! Bet tas ir absolūti subjektīvs viedoklis.
Bet jūsu teiktais tikai apstiprina, ka arī cilvēkiem ir tiesības uz subjektīvo izvēli.
Nu, jā, jā. Tik daudz es varētu piekrist. Es gribēju reabilitēt AstraZeneca, bet es esmu par izvēles iespēju, tad, kad tas ir iespējams.
Drīz noteikti dienaskārtībā būs revakcinācija, un tas rada jautājumu, cik ilgi valsts apmaksās šo prieku, vai tas neliks atdzimt idejai par obligāto veselības apdrošināšanu, lai netieši to finansētu?
Mans viedoklis, ka jau sen vajadzēja ieviest obligāto veselības apdrošināšanu. Ja nevaram paši ieviest, paskatāmies no Igaunijas, kur tā ļoti labi darbojas. Par regulārām revakcinācijām – tas vēl nav teikts, vai tas būs nepieciešams katru gadu, vai retāk. Visbeidzot – ne šogad, ne nākamgad, un pandēmija var arī beigties, jo tam vīrusam vajadzīgs pietiekami bieži sastopams nevakcinēts cilvēks, lai varētu izplatīties. Tad, kad tā pūļa imunitāte tiks sasniegta, vīrusam būs grūti atrast nevakcinētos, lai ceļotu, līdz ar to revakcinācija varbūt nebūs tik bieži nepieciešama.
Latvijā vienmēr bijusi diskusija, ka veiksmīgs veselības ministrs jāmeklē ārpus sistēmas, bet Covid-19 krīze arī ir parādījusi problēmas. Ko mainīt?
Gan Viņķeles kundze, gan Pavļuta kungs, viņi abi ir gudri cilvēki, nākuši glābt sabiedrību, ja ne pašiem no sevis, tad no Covid-19, risks ir tas, ka viņi, nebūdami kompetenti daudzās ar medicīnu saistītās jomās, nonāk ierēdņu ietekmē. Un es nesaku, ka visi, bet viena daļa ierēdņu ir tādi, kuriem mazāk interesē iedzīvotāju veselība, bet gan pašu ieņemamie amati un stabilitāte, kā tas ir atklājies tagad ar vakcīnu iepirkumiem. Ja ministrs ir gatavs uzņemties politisko atbildību, bet ministrs negrib, lai lēmumi būtu nekompetenti, viņam ir iespēja pieaicināt kompetentus mediķus kā padomniekus.
Es uzskatu – ja ministrs nav mediķis, tā ir priekšrocība un trūkums reizē. Ja ārstu nozīmē par veselības ministru, tad viņam pēc tam nav, kur strādāt, jo viņš nonāk objektīvās pretrunās – pārstāvot vienu mediķu organizāciju, viņš nonāk pretrunās ar septiņām citām.