Janvārī Latvijas faktu veiktā sabiedrības aptauja par valsts augstāko amatpersonu – Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētājas, premjeres un ministru, tostarp arī trīs nupat atlaisto – popularitāti sabiedrībā rāda visai loģisku ainu, kas ikdienas politikas vērotājam nerada īpašus pārsteigumus. Taču visu pēc kārtas. Sāksim ar prezidentu, kura reitings ir 45 punkti, turklāt drīzāk pozitīvi vai pozitīvi viņu vērtē 66% respondentu. Diezgan augsts reitings.
Jā, diezgan augsts. Viņš ir salīdzināms tikai ar diviem saviem priekštečiem šajā amatā – ar Gunti Ulmani viņa pirmajā prezidentūras termiņā un Vairu Vīķi-Freibergu viņas pirmajā termiņā.
Reitingu līkne rāda: 2023. gadā pēc ievēlēšanas amatā prezidenta Edgara Rinkēviča reitings bija 58 punkti, tagad – 45. Kopš oktobra viņa reitings nedaudz kritās, bet tagad atkal mazliet audzis. Jāsaka – visā viņa prezidentūras laikā šis reitings nedaudz svārstās, bet kopumā turas diezgan vienmērīgi.
Patiesībā tās svārstības ir tādās nosacītās kļūdas robežās. Tur var redzēt to plato, kurā viņš atrodas kopš 2024. gada pavasara – mazliet uz augšu, mazliet uz leju, bet tā vai citādi tas kopējais vidējais reitings ir ap 50.
Kas ir galvenie faktori, kuri viņam ļauj turēties šādās pozīcijās – publiskā aktivitāte? Viņš ir aktīvs sociālajos tīklos. Viņš tautai ir patīkams politiķis? Savā ziņā kā prezidents viņš ir atstatus no visām ikdienas problēmām.
Pirmkārt, viņš kā prezidents ir izvēlējies savu darbības modeli. Tie modeļi vēsturiski mums ir bijuši vairāki. Iepriekšējā prezidenta Egila Levita un vēl dažu iepriekšējo prezidentu modelis izpaudās diezgan tiešā atbalstā izpildvaras iniciatīvām, un tas, kā rāda pieredze, nenāk nekad par labu prezidenta reitingam. Tas neizbēgami paliek pakļauts attieksmei pret izpildvaru, kas praktiski vienmēr ir daudz kritiskāka nekā pret prezidentu. Rinkēvičs šajā ziņā ir saglabājis neitralitāti, kam ir ļoti liela nozīme, bet viņš ir uzmanīgs arī kritizējot. Labi var redzēt, ka viņš nekad nepārkāpj kaut kādas robežas. Domāju, viņš to savu karjeru skata perspektīvā, kas saucas "otrais termiņš", kas, kā zināms, nav tāds obligāts nosacījums. Vismaz nesenajā Latvijas vēsturē, atceroties, ka mums ir tikai divi prezidenti, kuri amatā bija divus termiņus – Ulmanis un Vīķe-Freiberga. Līdz ar to Rinkēvičs nerada asumus, ļoti uzmanīgi apiet dažādus jautājumus, tostarp tādus, kuri ir uz riska robežas un kuros noteikti viņš nebūtu zaudētājs šajā brīdī. Piemēram, daudzkārt skandinātais jautājums par Saeimas atlaišanas rosināšanu. Manuprāt, viņš rīkojas prātīgi. Viņš noteikti caurskata tās «Rīkojuma Nr. 2» sekas, kuras piedzīvoja bijušais prezidents Valdis Zatlers. Domāju, Rinkēvičs pie tā lēmuma tapšanas un lēmuma pieņemšanas anatomijas bija cieši klāt kā prezidenta kancelejas vadītājs. Sekas viņš redzēja lieliski – viņam tās bija labvēlīgas, protams, jo tādā veidā viņš ienāca vēlētajā politikā un izpildvarā, pirms tam būdams ierēdnis. Tikmēr Valdis Zatlers pazuda kaut kur. Maigi izsakoties, politiskā elite viņam to nepiedeva.
Un otrs – Rinkēvičs noteikti apzinās arī to, kas šādu atlaišanu līdz šim ir aicinājuši. Pirmkārt tā bijusi Latvija pirmajā vietā. Varbūt tas tagad ir mazliet pazudis kaut kur ēnā, bet domāju, ka šis jautājums kaut kad atkal parādīsies. Negribu teikt, ka prezidents koķetē ar šo jautājumu, manuprāt, galīgi nemaz, viņš to piemin, piesauc tajā vai citā formā, bet vienmēr ar tādu zināmu sarkastisku pieeju. Nereti tas izskatās kā sarkastisks joks.
Savā ziņā pārsteidz Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas reitings. Proti, reitinga līkne janvārī rāda precīzi nulli, bet interesanta aina parādās vērtējumu sadalījumā. Drīzāk pozitīvi vai pozitīvi Mieriņu vērtē 23% respondentu, drīzāk negatīvi vai negatīvi – 22%, bet 55% respondentu nav viedokļa, vērtējuma. Tas ir ļoti milzīgs skaits.
Jā, viņi nevar novērtēt. Diemžēl tas ir vismaz dažu pēdējo Saeimas priekšsēdētāju liktenis. Pat ja viņam ir noteikta partijiska izcelsme, nonākot Saeimas vadībā, cilvēks ir spiests sākt manevrēt un zināmā mērā turēt distanci ar savu partiju, līdz ar to paliek tāds politiski bezkrāsains. Tā pelēkā nokrāsa sāk dominēt, un kā sēdes vadītājam viņam nereti ir ļoti grūti atrast to savu uzvedības modeli, kas varētu atstāt pozitīvu iespaidu par viņu vēlētāju acīs. Lai gan tas galvenais ieguvums, kas neparādās šajos datos par nezinātājiem – vērtējuma nezināšana nenozīmē, ka viņu nepazītu. Ja redzētu Mieriņu televīzijā, viņa ir gana atpazīstama, bet respondentiem nav viedokļa par viņu. No atpazīstamības viedokļa raugoties, tas ir resurss, ko pēc tam var izmantot vēlēšanās.
Pievērsīsimies premjerei Evikai Siliņai! Tas, ko redzu datos – viņai ir milzīgs popularitātes kritums kopš pagājušā gada decembra, lai gan novembrī šis reitings bija vēl zemāks – mīnus 25. Taču pērn oktobrī reitings bija neitrāls – 0. Vispār viņas reitingam raksturīga viļņveidīga tendence – kāpums, kritums – tad pa plusiem, tad pa mīnusiem. Kā jūs skaidrojat premjeres reitingu, jo īpaši tagad, janvāra beigās?
Domāju, ka tā ir pieteiktā valdības krīze. Tā, protams, tiek saukta par restartu, bet patiesībā dēvējama par valdības krīzi, kas ļoti sakrīt ar sabiedrībā valdošo noskaņojumu, ka tā valdība sevi ir izsmēlusi, vismaz esošais modelis. Un tā piedāvātā perspektīva arī nekāda dižā nav, jo mēģinājums sakratīt to lādīti, kurā ir 52 bumbiņas, es domāju – tas koalīcijas atbalstītāju skaits – to var kratīt, kā vien gribi, bet vairāk bumbiņu nepaliks, nesāksies nekādi iekšējie dalīšanās procesi, kas pavairos bumbiņu skaitu. Līdz ar to – negribu lietot tādu pārspīlējumu kā "izmisuma solis" – tas ir tāds mēģinājums… nu, nezinu… piebērsim vēl sāli pie zupas vai piparus, vai varbūt kādu retu garšvielu. Kaut vai tie trīs nosauktie cilvēki (premjeres paziņojums par labklājības ministra Ulda Auguļa (ZZS), izglītības un zinātnes ministres Andas Čakšas (JV) un satiksmes ministra Kaspara Briškena (Progresīvie) atlaišanu no amatiem – red.), kuriem pat īsti nebija skaidrs, kas viņiem tiek piedāvāts – viņi tiek atstādināti no amata vai viņiem tiek piedāvāts atkāpties no amata. Arī tas politiskais formulējums, manuprāt, ir tāds stipri izplūdis, jo tūdaļ nonāk gan citu politiķu interpretācijās, gan mediji sāk to interpretēt. Un tas rada vēl tādu savādu, dīvainu iespaidu. Domāju, tas arī ir nospēlējis savu lomu.
Labi, reitings netika mērīts tajā laikā, kad tika nosaukti šie cilvēki, bet skaidrs, ka krīzes elementi tur bija pārpārēm visā tajā stāstā. Un tās pozitīvās gaidas, kas bija gada beigās… Gada beigās vienmēr ir mazliet pozitīvas gaidas – tas ir kā likums, bet janvāris vienmēr ir tas pirmais apskaidrības mēnesis, kad cilvēki sāk savādāk vērtēt tās lietas. Aptaujas rezultātos arī var labi redzēt – 2024. gada janvārī premjeres reitings bija mīnus 8, salīdzinot ar mīnus 1, kas bija 2023. gada decembrī.
Domāju, ka premjeres reitings ir nepievilcīgi zems, lai gan noteikti nav unikāls. Mums arī iepriekš bijuši sabiedrībā ļoti nepopulāri un maz atbalstīti Ministru prezidenti. Bet problēma ir tā, ka Siliņai tas ir ilgstoši, rada tādas hroniskas slimības sajūtu, ka tu nevari pilnvērtīgi darboties, par spīti tam, ka kaut kādā veidā sevi iedrošini vai tevi iedrošina apkārt esošie, kas tiek nepārtraukti darīts, brīžiem pat līdz tādam komiskumam.
Domāju, arī viņas izteikumi daudzos gadījumos… Mēs jau zinām, ka cilvēks var sabendēt savu politisko karjeru ar vienu vārdu. Es nesaukšu piemērus, to ir ārkārtīgi daudz mūsu vēsturē. Var teikt – visu var izskaidrot, tomēr sabiedrībā ir kaut kādi standarti un stereotipizēti priekšstati par to, kā ir jāuzvedas politiķim un kādam viņam jābūt, īpaši augstai amatpersonai.
Kad premjerei tika jautāts, kā viņa pati savu darbību amatā vērtē un vai esošajā situācijā tomēr loģiski nebūtu atkāpties visai valdībai, premjeres atbilde bija teju: nē, ar viņu viss ir kārtībā, viņa ir daudz strādājusi, veidojusi starptautiskās attiecības un visas valdības demisijai nesaredz iemeslu. Šāda attieksme varētu ietekmēt nākamo mēnešu reitingus, jo, šķiet, sabiedrība nedomā kā premjere.
Manuprāt, sabiedrība domā pilnīgi pretēji. Es nenoliedzu, ka premjere noteikti ir daudz strādājusi, nešaubos, ka viņas dienaskārtība ir pierakstīta pilna līdz maksimumam un vēl paliek lietas pāri, ko varētu darīt, bet nesanāk laika. Taču ir jautājums par prioritātēm, kas ir sabiedrības dienaskārtībā un viņas dienaskārtībā. Tā starptautiskā komponente tiek augstu vērtēta, bet ne vienmēr tiek pamanīta.
Otrkārt, Siliņas publiskās izpausmes uz dažādām starptautiskajām skatuvēm, kas nonāk arī caur sociālajiem medijiem – varbūt ne caur tā sauktajiem oficiālajiem medijiem, kas sevi sauc par sabiedriskajiem. Es nedomāju, ka viņa tur ir pirmā numura zvaigzne, kas tur var performēt tā, ka atstāj milzīgu iespaidu uz visiem apkārtējiem. Viņa noteikti nav Vaira Vīķe-Freiberga vai Siliņas priekštecis Krišjānis Kariņš, kurš starptautiskajā vidē jutās kā zivs ūdenī. Pret viņu noteikti labi izturas, ar cieņu, bet es nedomāju, ka viņa tur ir zvaigzne. Viņai būtu vēl daudz, daudz jāmācās, lai tur varētu sevi pasniegt. Līdz ar to teikt, ka tie ir panākumi… Ja līdzdalība ir panākums, tad noteikti jā. Bet tevi jau aicina kā amatpersonu, nevis kā superpersonību.
Ja skatās kopējo valdības reitingu grafiku, var nosacīti pieļaut, ka Čakša un Briškens noraidījumu no Siliņas saņēma, jo ir paši nepopulārākie ministri valdībā (katrs ar mīnus 37) un katrs pārstāv attiecīgu partiju. Savukārt atlaižamā Auguļa reitings mīnus 6 ir vairāk nekā divas reizes labāks nekā partijas biedram ekonomikas ministram Viktoram Valainim (mīnus 14). Protams, šis ir sabiedrības viedoklis, un gan jau ir premjerei savi apsvērumi. Taču – ja no ZZS bija jāizvēlas, kādēļ tas bija Augulis?
Ja kāds mani aptaujātu, man nekādu šaubu nebūtu par Briškenu. Viņš ir pietiekami daudz pats ar savu komunikāciju, ar tiem bezgalīgajiem jautājumiem un solījumiem, ko viņš uzdod un sola, un pēc tam pamet, radījis šādu attieksmi. Piemēram, es viņam ļoti labprāt uzdotu vienu jautājumu par tēmu, ko viņš ir ļoti cieti minējis un piesaucis. Atcerēsimies visas tās tehniskās problēmas, kas bija ViVi vilcieniem! Briškens toreiz neatstāja nevienu televīzijas studiju bez solījuma, ka viņi tūlīt par to maksās, mēs tūlīt prasīsim sodus utt. Viss pazuda. Man ir dažādas pārdomas, kādā sakarā tas viss pazuda. Katrā ziņā viņš ir atstājis tik daudz jautājumu aiz sevis un tik daudz nepadarītā, tik daudz haotiskā, lai ko pats stāsta. Jo vairāk jau nekā nav kā tikai viņa stāsti. Līdz ar to būtu dabiski, ka viņš jānomaina. Vēl jo vairāk, ka runas par viņa maiņu ir turpinājušās mēnešiem ilgi.
Ja man prasītu par Čakšu un Auguli, man ir mazliet pārsteigums, jo es gaidīju lielāku skaidrojumu arī no premjeres. Galu galā, šķiet, tā bija viņas izvēle, nezinu – ar konsultantu palīdzību vai ne. Varu pieņemt, ka viņas rīcībā ir arī kādu citu aptauju dati, kas nesen pavīdēja – kur visi ministri bija smagos mīnusos. Iespējams, Čakšas kundzes gadījumā nostrādājusi tā visa skandalozā tēma ap izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas izstrādi un 20 miljoniem eiro, ko varbūt grūti izprast pat parastam cilvēkam, bet ekspertu, pedagogu auditorija arī pauda zināmu neizpratni, tika piedāvāti alternatīvi šīs naudas izlietošanas varianti, kas ir daudz svarīgāki.
Par Auguli tiešām man ir izbrīns. Tas viņa pārsteiguma jautājums – man neviens pārmetumus nav izteicis, par ko? Nu, viņš ir tas gadījums – par ko? Tu saņem noraidījumu bez skaidrojuma. Tam tūdaļ sekoja arī reakcija, piemēram, viena pensionāru organizācija pauda zināmas iebildes pret to, ka tiek atlaists Augulis. Viņš ir sistēmas cilvēks daudzu gadu garumā un sistēmas iekšienē noteikti tiek vērtēts vairāk pozitīvi nekā negatīvi.
Vēl viena lieta, kas izbrīna tajā stāstā par ministru maiņu jeb valdības restartu – tās dīvainās reakcijas. Piektdien tiek pasludināts šis process, tam seko dažādi komentāri un jau nenoliegtu pusbaumu veidā parādās stāsti, ka, piemēram, Harijs Rokpelnis varētu nomainīt Auguli. Esmu pārliecināts, ka tas ir izdarāms. Ja tā skatās uz ministriem, kuri bijuši šajā amatā, tur savā ziņā ir ļoti determinētas funkcijas, kas ir šim ministram. Ja ir labi izveidots ierēdniecības aparāts un naudas plūsmas sakārtotas, tad tā nav ministrija, kurā vajadzīga revolūcija, tur var strādāt cilvēks arī bez pieredzes. Es vienkārši piesaukšu vienu ministri, nekādā veidā nekritizējot viņu – Ramonu Petraviču (LPP), kura bija labklājības ministre. Vai tad tur notika kaut kas slikts un briesmīgs? Nu, nekas, viņa strādāja, un viss vairāk vai mazāk tajā sistēmā palika stabils. Tā ka šāda maiņa varētu būt, bet tas, ka ZZS tā kā samierinās… ZZS mentalitāte, manuprāt, ir tāda, kas pasaka – mēs pieņemam.
Tālāk ir tā pozīcija, ko pauda Progresīvie, partijas līdzpriekšsēdētāja Šuvajeva vārdiem runājot – ka nav runāts par atbildības jomām. Jo viņu ideja bija mainīt, satiksmes ministru atdodot JV, nezinu gan, ko ņemot vietā. Man būtu grūti iedomāties, ja viņiem kāds riskētu piešķirt izglītības sistēmas pārvaldību – tas būtu, manuprāt, saistīts ar ļoti lieliem riskiem, ņemot vērā šīs partijas ideoloģisko ievirzi. Atliek vienīgi labklājība.
Un vēl šodien premjeres sacītais, ka ceturtdien, vēlākais, ir jāvirza uz apstiprināšanu jaunie ministri – tas kaut kā neiet kopā – kartupeļi nav nomizoti, bet zupa jau jālej šķīvjos… Kaut kā tā tas izskatās. Man tas process joprojām šķiet haotisks un nelīdzsvarots, un ne līdz galam izdomāts.
Un, ja ņem vērā kuluāru sarunas, es saprotu, tas nosacītais pamiers ir izsludināts līdz pašvaldību vēlēšanām, jo tur daudz kas jau ir ieguldīts un cilvēki, tā teikt, ir nostājušies uz starta līnijas, tāpēc līdz tam neviens nav gatavs runāt par valdības krišanu, lai gan izslēgt to nevar, jo tā situācija jau pati par sevi ir uz kritiskuma robežas.
Starp visiem ministriem savā ziņā interesanti dati ir par veselības ministru Hosamu Abu Meri. Pozitīvi viņu vērtē 35% respondentu, 39% – negatīvi, bet pārējiem 26% par viņu nav viedokļa. Šis ir tas gadījums, kad vienaldzīgo nav – vai nu patīk, vai nepatīk – un reitings rezultātā ir mīnus 4.
Domāju, ka tā viņa pašmanifestēšanās, kas bijusi visā viņa darbības laikā veselības ministra amatā, bijusi pietiekami spilgta – tie pašiņi jeb selfiji taču ir milzīgā skaitā. Vismaz sākotnēji tā bija – ar tiem, ar šitiem, daudz pārvietojās pa veselības aprūpes iestādēm. Jauns ministrs vienmēr atnāk ar jaunām cerībām.
Otrkārt, Abu Meri nāk no nozares, galu galā, viņš pats ir ārsts. Un tad ir tā sajūta, ka viņš labāk zina tās lietas. Vēl tur jau mazliet fonā bija arī tie budžeta palielinājumi, kas nenoliedzami nospēlēja savu pozitīvo lomu. Viņa pieteiktā lielā cīņa ar tā saukto Bigfarma jeb lielajiem farmācijas uzņēmumiem. Uz to skatījās ļoti, ļoti cerīgi, bet tās beigas ir tādas, ka katram jāpiemaksā par recepti 75 centi, kas, šķiet, nav liela nauda, bet tādiem regulāriem zāļu pircējiem tā tomēr ir nauda, summējoties ar maziem ienākumiem, ņemot vērā, kas tā ir par vecuma grupu, kura pamatā iegādājas zāles, turklāt lielākā apjomā. Viņiem tie 75 centi ir kā skabarga aiz naga – nepatīkams moments. Domāju, tas arī savu lomu nospēlēja.
Un tās viņa dotās vai radītās cerības, īpaši sākumā, ar viņa spilgtajiem uznācieniem ne tikai profesionālajā, bet arī daudzās citās jomās. Tas cerības balons tika uzpumpēts diezgan pamatīgs. Tagad izskatās, ka daudz kas no tā nenotiek un nepiepildās, un ir zināma vilšanās. Līdz ar to arī neizbēgami tā negatīvā reakcija sāk augt.
Ceturtkārt, manuprāt, arī pati veselības aprūpes sistēma, kas sākotnēji pret viņu bija atturīga, bet labvēlīga – tagad tas labvēlīgums ir mazliet sarucis. Varbūt ne kritiski, bet veselības aprūpes sistēmas darbinieki jau patiesībā ir tie galvenie starpnieki – vai tas būtu farmaceits aptiekā vai ārsts –, kuri pusvārdā, vienā teikumā nes tos stāstus arī pie pacientiem un veido sabiedrības attieksmi. Negribu teikt, ka viņš ir kaut kādā krīzē, protams, ka ne, bet veselības ministri mums nekad nav bijuši izcilnieki. Viņš ir tādā situācijā, kādā ir, katrā ziņā lielas ziepes nav savārījis, bet, ja ticēt kuluāru baumām par to, ka viņš ir varbūt pat uzlicis aci premjera amatam, tad gan es uz viņu skatos ar smaidu.
Savā ziņā man nav izskaidrojuma arī tam, ka reitingu tabulā ārlietu ministrei Baibai Bražei reitings ir plus 18, kas ir vispozitīvākais rādītājs starp visiem Siliņas valdības ministriem. Turklāt pozitīvi viņu vērtē 37% respondentu, bet tikai 18% negatīvi. Kādi faktori ir tam pamatā?
Jā, no 55% to, kuriem ir attieksme. 45% atliekam nost, jo tie nepiedalās reitinga izveidē. Mums vienmēr tā ir bijis – sabiedriskajā domā ir bijušas rituālministrijas. Tās ir Ārlietu, Kultūras un Aizsardzības ministrijas. Tāpēc, ka ir sajūta, ka tur nav problēmu, tur visam jābūt ar glanci. Starptautiskam Ārlietu ministrijas gadījumā, kulturālam Kultūras ministrijas gadījumā, un tādam drošam, uzticamam Aizsardzības ministrijas gadījumā. Deviņdesmitajos gados šis modelis ļoti labi strādāja un tajā vienmēr varēja atrast kaut kādus izskaidrojumus, cilvēki analizēja paši ar savu viedokli un savas atbildes vienmēr atrada. Un tādā inerces veidā tas strādā arī šobrīd, un domāju, ka Bražes kundzes gadījumā noteikti – viņa šķiet tāda ļoti enerģiska, stingra, negribu teikt dzelzs lēdija, jo tas vārds ir stipri nolietots, čuguna lēdija, teiksim tā. Viņa mēģina atstāt tādu iespaidu – ar tādām bargām runām, ne sevišķi pieņemot iebildumus publiskajās debatēs, tad viņa uzreiz kļūst viegli uzbudināta. Tāda sajūta, ka viņa zina, ko viņa saka un dara. Līdz ar to tai izpratnei par Ārlietu ministriju, kāda tā ir, viņa iederas, vismaz pagaidām, kad ir tie 45% rezervistu, kas tā kā lāgā par viņu neko nav dzirdējuši vai arī nevar viņu novērtēt. Domāju, tas pats attiecas uz kultūras ministri Agnesi Lāci, kurai ir 58% tā rezerve, kuriem nav viedokļa par viņu. Un savukārt ir palikuši pāri 43%, kuri var kaut kādā veidā viņu vērtēt un beigās viņai iznāca tas pozitīvais reitings [plus 11], bet arī tā ir rituāla ministrija, tajā visam ir jābūt skaistam, bet ja es ieietu sava sociālā tīkla burbulī, tad no Agneses Lāces nekas nebūs palicis pāri, Bražes kundze arī daudz kritiskāk tiek vērtēta, bet tie ir burbuļi. Bet kā jau esmu teicis – katra metode var radīt citu rezultātu, šī bija telefonaptauja, kas būtiski atšķiras no, piemēram, aptaujas internetā.
Skatos, ka tieslietu ministres Ineses Egneres-Lībiņas gadījumā, kuras reitings ir plus 7, vispār ir 63% respondentu, kuriem nav viedokļa par viņu.
Jā, ir ministri, kuriem ir vairāk kā 50% nezinātāju un nepazinēju – es viņus saucu par ministriem partizāniem. Tie ir tādi cilvēki, kurus ir grūti dabūt kaut kur ārā, un kuri nav pārāk labprātīgi runājoši, kuri labāk klusē, vai izsaka to atbildi tādā gandrīz vai spiediena veidā, ja viņiem tiek uzdots jautājums. Man, piemēram, šķiet, ka iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis vienmēr ir bijis ministrs partizāns, jo viņam arī joprojām ir tie 51% nezinātāju. Lai gan pašreizējā valdības modelī viņš ir daudz runājošāks, salīdzinot, kāds viņš bija iepriekš. No viņa bijis grūti izdabūt interesantas frāzes, viņš runā diezgan politiski ierēdnieciski un vienmēr pareizi. Un ar tieslietu ministri ir tieši tas pats.
Klimata un enerģētikas ministram Kasparam Melnim ar reitingu mīnus 9 gan arī tieši tas pats – tur vispār 64% nezinātāju...
Viņš tiešām pagaidām vēl ir ministrs partizāns, bet viena iemesla dēļ – viņš ir relatīvi nesen amatā, un domāju, ka nodalīt Kasparu Melni kā ministru no Kaspara Meļņa kā deputāta – tur vajag zināmu laiku. Piemēram, ja tagad viņš kareivīgi iestāsies pret malkas izmantošanu apkurē vai tieši pretēji – kareivīgi aizstāvēs malkas izmantošanu apkurē (kas ir viena no tēmām, kas te virmo gaisā saistībā ar ES politiku), tad tā atpazīstamība pieaugs. Viņš nav pieāķēts klāt veselai virknei problēmu. Lai cik tas nebūtu dīvaini, viņš nav arī pieāķēts klāt šiem atjaunojamiem resursiem, viņš tik daudz nav spējis to izdarīt, es pieņemu, zināšanu un pieredzes trūkuma dēļ – te domāju tos visus vēja parkus, saules parkus – kas tagad ir ļoti aktuāla tēma, kas tiek cilāta visdažādākajos veidos, kur, manuprāt, viņam jau būtu jābūt tādam ļoti iezīmētam, bet vēl tas nenotiek. Bet redzēsim, kā viņam klāsies.
Un noslēdzot – gan mūsu pārrunāto reitingu kontekstā, gan vispār skatoties pašreizējās valdības koalīcijas peripētijas - kas sagaida valdību? Dzirdēts gana daudz skeptisku viedokļu, ka gaidītais potenciālais risinājums valdības krīzei bijis pavisam savādāks, nekā premjere izspēlēja, un Siliņas lēmums nomainīt šīs trīs personālijas, tāpat var rezultēties ātrākā vai ilgākā koalīcijas finālā. Jo problēmas jau neatrisinās trīs ministru nomaiņa.
Tur es piekrītu, un kas ir interesanti – ir tāds jēdziens – baumas, versijas, lai pieklājīgāk izklausītos. Bet ir tādas versijas, kas to politiku redz tādā ļoti personalizētā veidā, un ja to skaits pieaug, un manuprāt, tieši tas tagad arī notiek, un parādās dažādas versijas, bieži vien pat tādas diezgan eksotiskas par to, kas notiek, tas ir tikai vēl viens apliecinājums, ka tā krīze ir ļoti, ļoti dziļa. Un ka tas risinājums, kas šobrīd tiek uzlikts uz galda un piedāvāts, un varbūt pat tiks atrisināts līdz šīs nedēļas ceturtdienai, apstiprinot jaunus ministrus, neko nedos, te ir skaidrs, ka tas neko nemainīs. Te ir nokavēts laiks. Es domāju, ka viņi lieliski saprot, arī Siliņas kundze un viņas partija lieliski saprot, ka tās 52 balsis, trijām no kurām nonākot darbnespējā, vai vienai pēkšņi sākot domāt citas partijas virzienā, ņemot vērā, ka tur ir daži neatkarīgie, kas atbalsta [koalīciju], ka tā koalīcija ir rīcībnespējīga, un jebkuru asu jautājumu pie tādiem pamatīgiem pretrunu aizmetņiem, kas ir koalīcijas dalībnieku starpā, nevar pavirzīt uz priekšu. Atliek vienīgi slīdēt – kamēr ledus ir, tikmēr slīdam, ja vēl [īpaši] no kalniņa uz leju. Bet kolīdz vairāk būs šāda veida nespēju pieņemt kaut kādus lēmumus, tas valdības dzīvildzi (kā tagad moderni teikt) strauji samazinās. Domāju, ka arī šis lēmumus [par izmaiņām valdībā] samazina. Te arī tā viena versija, kas izskanēja, kas tā arī līdz galam nav atbildēta un jāiztiek ar [izteikumiem] sociālajos tīklos ar to, ko, piemēram, raksta Andris Kulbergs (AS), ka viņam ir tādā ne sevišķi skaidrā veidā piedāvāts tāda kā īpašā ministra amats Rail Baltica jautājumos, ko viņš tā kā apliecina, bet tad tur ir kaut kādas atrunas. Skaidrs, ka Jaunā Vienotība lieliski saprot, ka viņiem ir jāmeklē papildspēkus, ka vajag vairot koalīciju. Es pieņemu, ka to ne sevišķi grib saprast Progresīvie, jo viņi saprot, ka jebkuras pārmaiņas koalīcijā patiesībā var nozīmēt viņu izslēgšanu no tās, līdz ar to viņi šos jautājumus ne tik daudz cilā, un varbūt drīzāk izdabājoši runā par tām nozaru maiņām, jo Satiksmes ministrija parasti ir bijusi ļoti iekārojams objekts, bet varbūt ka esošajā situācijā tas ir sarežģītāk, jo tur tā problēmu gūzma ir tāda, ka tās pat saskaitīt visas nevar. Tas ir pirmais aspekts. Un otrs ir ZZS – viņi kā vienmēr grib izspiest maksimumu no esošās situācijas, kā saka, vēlreiz izspiežam eļļu no jau izspiestajām saulespuķu sēklām. Tas viņiem vienmēr ir lieliski izdevies, jo viņi nevirza priekšplānā tos savus cilvēkus, bet tas tiek darīts ar lielām grūtībām un lieliem spiedieniem, jo arī tas balsu skaits jau nav tik liels. Un tagad tās runas, ka ir kaut kāda vienošanās panākta relatīvi nesenās vizītes laikā Ventspils pusē, kurā bija vairāki valdības ministri... Protams, tas viss tiek noliegts, tur nekas nav bijis. Bet nu tās baumas jeb kuluāru versijas staigā, viena no tām ir tieši tā, ko es minēju, ka jāsagaida ir pašvaldību vēlēšanas, tad jāpaskatās uz rezultātiem, kas varētu būt atskaites punkts un tad valdība krīt un veidojas nākamā varbūt balstoties uz tiem sasniegtajiem rezultātiem, bet pie esošās Saeimas. Ja nu galīgi notiek kaut kas traģisks, var jau kaut kā atkal sākt cilāt jautājumu par Saeimas atlaišanu, kaut gan pie esošās likumdošanas diez vai tas sanāks, ja to nedara prezidents. Mēs jau izrunājām, kāpēc viņš būtu ļoti lielās pārdomās, jo iespējams, ka viņš liktu ķīlā savu otru termiņu uzreiz. Un tad vēl personāliju līmenī – nu, kāpēc Čakša - viena no versijām, kas tiek skandināta arī pa kuluāriem, ir tā, ka tādējādi Čakša atgriežas Saeimā un deputāta mandātu zaudē Jānis Reirs (JV) – politikas smagsvars ar lielu politisko pieredzi. Reāls smagsvars, nevērtējot viņa darbību, bet noteikti ar to ietekmi, kas viņam ir. Reira vārds jau vien ir sava veida zīmols Jaunās Vienotības politikā, sākot no Jaunā laika. Līdz ar to viņš pazūd nost no tās politikas. Čakša atgriežas [Saeimā] varbūt ne gluži apmierināta, bet īsti nav paudusi arī neapmierinātību, ka viņai jāpamet ministra amatu, bet solīja vērot un darīt. Taču viņa ir lojāla, jo galu galā viņa taču apmeklēja arī to komercšamaņu pasākumu kopā ar vēl dažiem ministriem – tur tāda krāšņa grupa bija devusies. Un tad ir versijas par dažādiem premjeriem, par dažādām valdības kombinācijām. Tas viss tikai liecina par to, ka tā valdība ir tādā strupceļa stāvoklī. Protams, nav jau arī tā, ka viss ir traģiski, es saprotu, ka budžets pildās, kaut kādas vienošanās tiek panāktas, nav tā, ka mēs esam sakrituši un sabirzuši.