Darbs ar senioriem ir labākā pieredze topošajiem pedagogiem
Pedagoga profesija noteikti ir mans aicinājums – ģimenē ir ļoti daudz šī aroda pārstāvju. Mana mamma, māsa, tantes ir skolotājas, vecmāmiņa bija skolotāja, turklāt, kas ir zīmīgi, arī vectētiņš pasniedza informātiku, turklāt laikā, kad datori bija retums. No bērnības vēroju pedagogu darbu un zināju, ka tas ir arī mans ceļš.
Mana pirmā skolotājas pieredze bija projektā Pieslēdzies, Latvija!, kad apmācīju seniorus datorprasmēs. Gribu uzsvērt, ka darbs ar senioriem ir labākā pieredze topošajiem pedagogiem, jo tieši tad var saprast, vai esi piemērots, lai mācītu.
Seniori ir radoši, izveido daudz komisku situāciju, ar kādām nebiju paredzējusi saskarties mācību procesā. Piemēram, datora peli apgriež otrādi un, pa gaisu klikšķinot, jautā, kāpēc kursors neklausa?!
Seniori, tāpat kā bērni, ir radoši un reizēm neprognozējami. Darbs ar senioriem prasa ļoti lielu pacietību, reizēm nākas skaidrot atkārtoti, kritiski izvērtēt metodes, lai izvēlētos piemērotāko, kā arī diferencēt mācību darbu, lai sasniegtu rezultātu. Lielai daļai senioru datori bija kas pilnīgi jauns, tāpēc tas bija izaicinoši – izdomāt, kā vienkāršā veidā, neizmantojot ierastos datorterminus, mācīt digitālās pamatprasmes, ņemot vērā viņu vēlmes un vajadzības. Senioriem teorija un prakse nav divas dažādas lietas. Tas ir jāmāca arī bērniem, jo ļoti daudzas tēmas viņiem ir vēl neatklātas, un skolotāja uzdevums ir atrast pieeju, lai informācija būtu viegli uztverama, tā ieinteresētu un radītu izpratni par zināšanu un prasmju pielietošanu nākotnē.
Pēc senioriem sekoja mans darbs ar bērniem – vispirms privātskolā un pēc tam Rīgas Franču licejā, kurā esmu arī šobrīd. Skolā sāku strādāt vēl studiju laikā un tā bija lieliska pieredze – pats labākais veids, kā mācīties, jo teorija gāja roku rokā ar praksi. Tikai teorētiski runāt par bērniem un mācīties, neesot klasē kopā ar viņiem, ir ļoti grūti.
Tas ir normāli, ja viss neizdodas ar pirmo reizi
Izvēloties profesiju, mani iedvesmoja citu skolotāju pieredzes stāsti, un nemaz nebiedēja apkārt valdošie stereotipi par šo darbu. Jāsaka, ka draugus vai radus mana izvēle nepārsteidza. Vienīgais, par ko saņēmu jautājumus – kāpēc tieši datorika? Līdz studijām man nebija pieredzes informātikas vai datorikas jomā, vienīgi tas, ko mācīja skolā, bet es zināju, ka vēlos bērniem sniegt tādas prasmes, kas būs noderīgas arī pēc desmit vai divdesmit gadiem. Vēlējos palīdzēt apgūt iemaņas, kas nākotnē būs pielietojamas, neatkarīgi no izvēlētās profesijas. Vēl viena būtiska lieta, ko varu bērniem iemācīt ar datorikas palīdzību, ir spēja pieņemt kļūdas. Programmēšana lieliski parāda, ka tas ir normāli, ja viss neizdodas ar pirmo reizi – tā mudina mēģināt atkal un atkal, kamēr izdodas. Bērniem ne vienmēr ir viegli to pieņemt, bet dzīvē tas noderēs.
Pedagoga profesija nav domāta ikvienam
Šobrīd, kad pedagoga darbā jau aizvadīts kāds laiks, manas domas par to nav mainījušās – es zināju, ka skolotāja profesijā būs daudz emociju un nekad nebūs garlaicīgi. Tā tas arī ir. Šis darbs lielā mērā ir darbs ar attiecībām – ar bērniem, viņu vecākiem, kolēģiem. Katra diena ir citādāka, piepildīta ar piedzīvojumiem. Šajā laikā gan esmu secinājusi, ka pedagoga profesija nav domāta ikvienam. Cilvēkam jābūt talantam to darīt. Un, ja jūti, ka šī profesija ir tava, tad ir jāiet un jādod bērniem viss, ko vari iedot!
Arī mani draugi pārsvarā ir skolotāji, tāpēc katra tikšanās ir neliela pieredzes apmaiņa – pirmā stunda vienmēr paiet sarunās par bērniem, skolu, ekskursiju iespējām un tamlīdzīgi. Ļoti novērtēju arī zināšanas, ko varu iegūt no pieredzējušiem kolēģiem. Skolotāji, kuri šajā arodā ir desmit un vairāk gadu, domā un redz vismaz trīs soļus uz priekšu. Savukārt, jaunie skolotāji vairāk cenšas izmēģināt ko nebijušu, tāpēc mazāk saskaras ar rutīnu. Ir labi, ja vienā skolā strādā dažādi skolotāji, jo bērni no tā viennozīmīgi tikai iegūst.
Skolotājs ne tikai māca
Skolotāja darbs nav tikai mācīt – to nevar atdalīt no visa pārējā. Mācības ir tikai maza daļa no visa, jo nākas dzīvot līdzi bērnam dažādās situācijās. Pedagogs ir vispusīgs un nepieciešamības gadījumā ir gan dekorators, gan projektu vadītājs, gan gids, gan psihologs un daudz kas cits. Reti kurā profesijā nepieciešamas tik vispusīgas spējas un iemaņas. Domāju, ka tieši tas arī attur daudzus, kuri ir domājuši par skolotāja karjeru, - apziņa, ka skolotājs ne tikai māca. Šis darbs nozīmē ļoti lielu atbildību – par katru bērnu no pirmās minūtes, tiklīdz viņš ienāk skolā.
Manā audzināmajā klasē ir 30 bērnu vecumā no 10 līdz 11 gadiem. Šajā vecuma posmā skaidri iezīmējas atšķirības starp zēnu un meiteņu interesēm, tāpēc audzinātājam ir ļoti jāpiedomā, kā apvienot klasi. Bērni ļoti novērtē to, ka skolotājs pārzina viņu aizraušanos, tāpēc es interesējos gan par datorspēlēm, gan kendamu un citām lietām. Ņemot vērā viņu intereses IT jomā, varu bērniem saprotamā veidā pastāstīt par to, kā izvairīties no datora atkarības, kā ievērot drošību internetā un tamlīdzīgi.
Tik liels emocionālais gandarījums, kāds reti ir citās profesijās
Skolotājs viennozīmīgi spēj ietekmēt bērnu un veidot viņa dzīvi. Iedvesmot un palīdzēt piepildīt sapņus! Kļūstot par skolotāju mērķis nav pilnībā sasniegts,
ir svarīgi neaizmirst, ka par skolotāju esam kļuvuši ne tikai sava personīgā mērķa piepildīšanai, bet mēs esam bērniem, lai palīdzētu viņiem sasniegt savējos.
Šajā darbā var gūt tik lielu emocionālo gandarījumu, kāds reti ir citās profesijās. Emocijas, ko varam gūt no bērniem, ir pats vērtīgākais.
Skolotāja ziņā ir attieksmes radīšana bērnos – tas, kā bērns raudzīsies uz attiecīgo priekšmetu, uz skolu un izglītību kopumā, ir atkarīgs no tā, cik daudzveidīgas mācību metodes un to pasniegšanas veidus izvēlēsies skolotājs. Izglītības sistēma no pedagoga prasa rezultātu, taču – kā to sasniegt – ir katra paša ziņā. Lai bērns būtu patriots, iecietīgs pret līdzcilvēkiem, lai izprastu izglītības vērtību un nozīmi, nepietiek tikai ar mācīšanu. Vienlīdz būtisks ir arī emocionālais atbalsts.
I.
Enģeļa viesis