Skaidrs arī, ka nekad vēl sabiedriskā doma nav tikusi tā gatavota Maizīša nomainīšanai amatā kā pašlaik (čekas maisu sargātājs utt.). Ir mainījušies zināmi priekšnoteikumi tā vai cita scenārija, to vai citu interešu izspēlei. Bet arī šie ir tikai priekšnoteikumi, ne vairāk.
Pirmkārt, salīdzinājumā ar 2013. gada 1. martu, kad Nacionālās drošības padome (NDP) iepriekšējo reizi lēma par SAB direktora kandidatūru, ar likumu noteiktā padomes sastāva politiskais līdzsvars ir pamatīgi mainījies, pieaugot Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) ietekmei. Šoreiz salīdzinājumā ar piecus gadus veco procesu varbūtība, ka NDP ar pirmo reizi nevienojas par apstiprināšanai Saeimā virzāmo kandidātu, teiksim tā, ir mazāk neticama. Un tad paveras iespēja sarunām par B un C variantu un alternatīvām kandidatūrām.
Pirms pieciem gadiem par Maizīša virzīšanu šim amatam faktiski lēma pieci Vienotības, divi tobrīd Reformu partijas politiķi un viens pats Valsts prezidents Andris Bērziņš. Šoreiz NDP personāliju salikums ir krietni atšķirīgs: četri Vienotības politiķi (Rinkēvičs, Kozlovskis, Latkovskis, Lībiņa-Egnere), zaļzemnieki Kučinskis un Bergmanis, Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) un Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Mūrniecei ir viedoklis par čekas maisu atvēršanu, Vējonim – ambīcijas izkalkulēt nākamās Saeimas sastāvu un noskaņojumu, lai priekšlaikus nepārsvītrotu paša pārvēlēšanas izredzes. Ne vienam vien ministram ir savas ambīcijas karjerai specdienestos. Partijām kopumā – viedoklis par SAB ietekmi uz to sponsoru biznesu. Tā ka nezināmo ir daudz, tāpat kā durvju, pie kurām pieklauvēt, ietekmējot amatpersonu izvēli.
Otrkārt, ir paplašinājies to personu loks, kuras uzskata, ka Maizīša vadītais SAB nodarījis pāri viņu interesēm, līdz ar to būtu jāmaina kritēriji vai process, pēc kādiem SAB šķiro personu pielaišanu procesiem. Pirms dažiem gadiem varējām runāt par noteiktu politiķu un ierēdņu slāni, kam liegta vai atņemta pielaide valsts noslēpumam, tā izslēdzot no lēmumpieņēmēju loka, šodien šim lokam piepulcējušies arī ļoti ietekmīgi ekonomiskie spēlētāji. Pietiek nosaukt tikai faktu, ka vairākām būvfirmām ar desmitiem miljonu apgrozījumu SAB ir atņēmis industriālās drošības sertifikātu, kas ierobežo to tirgus daļu.
Tas vien, ka aiz vēlmes nomainīt Maizīti varētu stāvēt kādas politiskās vai ekonomiskās intereses, protams, nekādā ziņā nediskreditē ne viņa darbības izvērtēšanu, ne kritizēšanu, ne nomainīšanu. Bet tas jau mums neliedz iepazīt scenārijus, to autorus un režisorus un secinājumus izdarīt pašiem, vai ne?
Pravietisnejaukais
kaut kā švaki
zvirbulēns