Kristīne Tovmasjana, Latvijas pilsone kopš 2004.gada janvāra
Kristīnei bija 18 gadi, kad 1996.gadā no dzimtās Armēnijas viņa ar māti latvieti pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Iedzīvošanās jaunajā mājvietā Kristīnei nesagādāja grūtības. Jau kopš bērnības viņa radusi brīvi izteikties trīs valodās: "Ar mammu un māsu runāju latviešu valodā, ar tēti un citiem Armēnijas iedzīvotājiem armēniski, bet skolā — krievu valodā." Latvija viņai nebija sveša, jo pirms tam ģimene katru gadu mēdza apciemot vecvecākus Latvijā.
Arī iekļaušanās Latvijas izglītības sistēmā nesagādāja nekādas problēmas, Kristīne viegli iestājās Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē. "Atzīšos, ka pirmos gadus pie sevis dažkārt tulkoju dažādus fizikas un ķīmijas terminus, bet vēlāk šis paradums izzuda." Studiju vidi Kristīne raksturo kā "neaprakstāmi draudzīgu un mājīgu", tāpēc Ģeogrāfijas fakultātē uzkavējusies tik ilgi, lai iegūtu ne tikai bakalaura un maģistra, bet arī doktora grādu.
Grūtāk bijis ar oficiālu kļūšanu par Latvijas sabiedrības locekli. Tā kā vienīgais veids, kā izceļot no Armēnijas, bija tikai ar Armēnijas pilsoņa pasi kabatā, Kristīnei nācās kļūt par tās pilsoni. Taču 90.gados dubultpilsonība Latvijā bija svešs jēdziens, tāpēc, lai kļūtu par Latvijas pilsoni, Kristīnei bija jāatsakās no Armēnijas pilsonības. Taču Armēnijas striktā pilsonības un migrācijas lietu politika neļāva tā vienkārši atteikties no pilsonības. Kristīne bija strupceļā. Situāciju glāba viņas uzdrošināšanās; meitene vērsās Pilsonības lietu komisijā ar lūgumu izskatīt viņas situāciju. "Daudzi mani centās atrunāt, sakot, ka valdība man nepalīdzēs, jo es jau neesmu nekāda slavena aktrise vai talantīga sportiste." Taču viņas lūgums tika uzklausīts, un tādējādi jaunā sieviete kļuva par pirmo latviešu repatrianti, kurai Latvijas pilsonība tika piešķirta nevis reģistrācijas kārtībā, bet ar atsevišķu likumu.
Kristīne strādā UNESCO birojā Kazahstānas lielpilsētā Almati, bet pirms tam astoņus gadus par savu darbavietu sauca UNESCO sekretariātu Parīzē. Taču mātes ieaudzinātā mīlestība pret latviešu valodu tiek praktizēta, arī atrodoties svešumā. "Mans vīrs ir latvietis. Mūsu mainīgā dzīvesveida dēļ bērni runā dažādās valodās, piemēram, vecākā meita apgūst sesto — kazahu valodu. Taču ģimenē mēs runājam tikai un vienīgi latviešu valodā!"
Kā tad Kristīne ar sevi iepazīstina? "Vienmēr saku, ka esmu no Latvijas." Taču sarunas gaitā cilvēki parasti atzīmē, ka zinātniece neizskatoties pēc latvietes. "Man taču nav ne zilu acu, ne blondu matu! Tad nākas stāstīt, ka mana ciltskoka otra puse meklējama Armēnijā, jo tēvs ir armēnis." Kristīnes meitas gan esot īstas latviešu daiļavas — ar gaišiem matiem un zilām acīm.
Lai arī darba dēļ vairs nesanāk tik bieži apciemot Latviju, Kristīne nedomā, ka saikne ar Latviju jebkad varētu izzust. "Pat tad, ja man nāksies pārcelties uz kādu Klusā okeāna salu, es turpināšu braukt uz Latviju." Latvija viņai ir īpaša vieta, jo šeit mīt ne vien Kristīnes tuvinieki, bet arī skaistās bērnības un studiju laika atmiņas: "Latvijā dzīvo daļa no manas sirds!"
Ruslans Nakoņečnijs, Latvijas pilsonis kopš 2015.gada oktobra
24 gadus vecais sportists no Ukrainas pirmo reizi uz Latviju devās 2014.gadā, lai apciemotu savu draugu, nu jau pašreizējo treneri Mihailu Jefremenko. Viesošanās laikā izjustā viesmīlība un laipnība, kā arī Latvijas Modernās pieccīņas federācijas profesionālā pieeja un tehniskais aprīkojums pamudināja Ruslanu uzkavēties Latvijā ilgāk. Līdz puisis saprata, ka Latvija ir vieta, kur viņš vēlas dzīvot, un valsts, zem kuras karoga startēt starptautiskās sacensībās.
Ruslans nenoliedz, ka pilsonības iegūšana bijis stratēģisks lēmums, jo tikai tā viņš varēs pārstāvēt Latviju 2016.gada olimpiskajās spēlēs. Turklāt, kļūstot par Eiropas Savienības pilsoni, pavērušies jaunu iespēju horizonti. Ruslans stāsta, ka lēmums atteikties no Ukrainas pilsonības bijis smags, taču pareizs: "Mani turpmākie plāni saistīti tikai un vienīgi ar Latviju!"
Pirms tika lemts par pilsonības maiņu, Ruslans jau bija sācis mērķtiecīgu latviešu valodas apgūšanu: "Mācos katru dienu. Nevarētu teikt, ka man iet ļoti gludi, bet uzskatu to par savu pienākumu — ja esmu izvēlējies dzīvot Latvijā, man jāprot brīvi runāt latviešu valodā."
Latvijā sportists dzīvo jau ilgāk nekā gadu un par latviešiem saka: "Laipni un atsaucīgi ļaudis." Taču atzīst, ka reizēm skumst pēc dzimtenes, ģimenes un draugiem. "Mājas nomainīt nav viegli, bet nu jau ar pārliecību varu saukt Latviju par savām otrajām mājām." Runājot par gaidāmajiem valsts svētkiem, Ruslans ir patīkami satraukts, jo viņam tie būs pirmie. "Tos pavadīšu tradicionāli — ar svētku vakariņām un vērojot salūtu."
Visu rakstu par jauno Latvijas pilsoņu sajūtām lasiet žurnāla Sestdiena 13.novembra numurā!