Bijušais politiķis un publicists Andrejs Panteļējevs uzņemts Latvijas Zaļajā partijā. Partijas valdes lēmums bijis vienbalsīgs, portālu Diena.lv informēja partijā.
Izvadot Saeimu vasaras brīvdienās, Valsts prezidents no parlamenta tribīnes jau atkārtoti aicināja deputātus apsvērt tādas konstitucionālas izmaiņas, kas stiprinātu premjera un izpildvaras spēku valstī. Bez sevišķa entuziasma deputāti solīja šo jautājumu rudenī sākt apsvērt. Kā nu deputāti to svērs, redzēs, bet pats par sevi tas ir arī sabiedrībā plašākām debatēm piemērots jautājums.
Atzīmējam divdesmit trešo gadskārtu, kopš Latvijas Republikas Augstākajā padomē pieņēma deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», kas mums pazīstama kā 4. maija deklarācija. Kā jebkura jubileja - tas ir iemesls nedaudz pavērtēt sevi, atskatīties pagātnē un arī padomāt par nākotni. Un, protams, kā jau pie latviešiem, arī paburkšķēt.
Lielbritānija šonedēļ apglabāja vienu no savas vēstures spilgtākajām personībām - Dzelzs lēdiju Mārgaretu Tečeri. Kamēr paši briti to darīja ar visai pretrunīgām jūtām, Latvijā pamatā aizgājējai tika veltīti tikai jūsmības pilni vārdi. Ar tādu kā neizteiktu nopūtu - sak, ja mums būtu tāds premjers…
Pēdējā laikā par tādu modes lietu dažās aprindās ir kļuvis tā nicinoši izteikties par partiju reitingiem un par to, ka «valsti nevar vadīt, vadoties no reitingiem». Ar to grēkojot partijas, un tāpēc labāk būtu, ka valdībā būtu bezpartijiski ministri, eksperti, kas «drosmīgi realizētu vajadzīgās reformas». Sevišķi aizkustinoši ir tad, kad šādas idejas nāk no tās partijas pārstāvjiem, kuras reitings šobrīd ir nolīdzinājies līdz ar zemi.
Rakstīt komentāru par 16. martu ir gandrīz tas pats, kas kāpt uz ešafota. Kaislības ap šo jautājumu ir tik lielas, ka līdz kaut kādai racionalitātei ir grūti aizklauvēties, un dusmu būs pāri pārēm. Un tomēr - galīgi nerunāt par to nevar, jo pārāk daudzu prātus tas aizņem. Un liekas - tas nekad nerimsies.
Mūsu valdošajai koalīcijai šonedēļ atkal sanāca stāsts par nesatikšanos. Satiksmes ministrs izrādījās ne satiksmes ministrs. Kas diemžēl bija tik paredzami. Vai šī valdība patiešām tā lēni un neapturami sāk iet savu skuju taku? Un vai šis ir brīdis, kad varam to atļauties?
Tautā saka - kas mīlējas, tas ķīvējas. Ja tā ir taisnība, tad mīlestības mūsu valdošajā koalīcijā ir pārpārēm. Šonedēļ dzirdējām, kā vieni koalīcijas partneri runā par plaisām un aizām, savukārt otri savus kolēģus dēvē par lētiem populistiem. Ar vārdu sakot - mīlestība aug augumā. Valentīndienas gaidās.
Šonedēļ prātus Eiropā satrauca britu premjerministra Deivida Kamerona runa par Eiropas Savienību un par britu attiecībām ar to. Savādi, bet daudzas reakcijas bija tādā aizvainotības līmenī, ne pēc būtības. Žēl, jo, manuprāt, Kamerons pateica lietas, kurās būtu vērts ieklausīties, nu vismaz – nedaudz piedomāt par tām.