Vispirms viena piezīme ekspertokrātijas (kas parasti ir vāji slēptas autoritārisma tieksmes) piekritējiem. Nezin kāpēc ir uzskats, ka sabiedrības organizēšanas jautājumos un arī ekonomikā pastāv kaut kādas objektīvas, absolūtas patiesības (šis uzskats, protams, nav nekas jauns, pie tā cieši pieturējās marksisti), kuras nu tad tie eksperti un tehnokrāti pārzina un ar tām var aplaimot cilvēci vai, sliktākajā gadījumā, savu valsti. Kaut kā šaubos. Nu kaut vai redzot to, cik izteikti dažādā veidā Latvijas ekonomikas «veiksmes stāstu» komentē atsevišķi pasaules ekonomisti, starp citu, arī Nobela prēmijas laureāti ekonomikā, kuru viedokļi diametrāli atšķiras. Kāds teiks - nu tie jau angažēti ekonomisti, kas izpilda pasūtījumu! Varbūt, bet vai tad politika pati par sevi arī nav viens liels pasūtījums? Konkrētās sabiedrības konkrēts pasūtījums konkrētajā laikā un vietā.
Nu jā, man teiks - bet paskatieties, kā plaukst un zied autoritārā Singapūra! Tomēr nevajag aizmirst, ka plaukstošajai Singapūrai pretim var nolikt desmitiem nīkuļojošu, sabrūkošu un jau sabrukušu autoritāro režīmu. Pasaule ir pilna ar dažādu laimes valstu drupām. Kurās valdnieki ir bijuši «gudrāki» par tautu.
Bet tagad par reitingiem un drosmi. Visa šī tēze balstās uz gandrīz par neapstrīdamu pasludinātu pieņēmumu - vai nu ir reformas, vai nu ir popularitāte. «Jābūt drosmei virzīt nepopulāras reformas» - tāds ir sauklis. Bet man šajā sakarā prātā nāk viena ķecerīga gudrība. Uz jautājumu, vai labāk būt slimam un bagātam vai nabagam un veselam, vispareizāk tomēr ir atbildēt - vislabāk ir būt veselam un bagātam. Varbūt vajag mācēt realizēt reformas un reizē būt populāram? Grūti? Bet neviens jau nesola vieglumu politiķiem.
Nu jā, man teiks - bet tie cilvēki jau tādi nūģi, nesaprot… Mēs gribam uzlabot izglītības kvalitāti, bet tie skolotāji tikai ņaud par savām algām un profesori dreb par savām katedrām, mēs gribam efektivizēt veselības aizsardzības sistēmu, bet tie neapzinīgie lauķi čīkst par savām mazajām lauku slimnīcām, gribam apvienot pašvaldības, bet tie sīkie ļautiņi egoistiski uztraucas par savām darbvietām un satiksmi ar jaunajiem pašvaldību centriem, utt. u. t. jpr.
Stop. Šeit gribētos nedaudz pafilozofēt. Visu laiku visu valstu politiķiem vienmēr ir bijusi viena un tā pati problēma - tā tauta ir tāda nepareiza. Un, cik viegli būtu politiķiem, ja viņiem katram būtu sava pareizā tauta!
Bet - vai tad cilvēks vispār pēc būtības nav tāds nepareizs? Jau tūkstošiem gadu mēs zinām - ir nepareizi dzert un pīpēt, krāpties, intrigot un mānīties, ir nepareizi būt augstprātīgam, skaudīgam, slinkam, egoistam un mantkārīgam utt. Bet, neskatoties uz šīm zināšanām, mēs, cilvēki, kā nu kurš kādā pakāpē jautri turpinām būt nepareizi. Un kas vēl trakāk - mēs visi esam tik dažādi, ar dažādām interesēm, kam bieži liekas, ka to citu intereses ir tās nepareizās, bet mūsu - pareizās.
Savā laikā viens no liberālisma ideoloģijas pamatlicējiem Ādams Smits (iesaku šī mēneša Rīgas Laikā izlasīt interesantu publikāciju par šo kungu) rakstīja, ka ir iespējams tāds sabiedrības regulējums, kurā atsevišķa cilvēka egoistiskās mantkārības tieksmes strādā arī citu sabiedrības locekļu labā, arī kopējo sabiedrības interešu realizēšanā. Turklāt Ādams Smits nebūt nerunā tikai par tā saukto tirgus neredzamo roku, kuru ir populāri piesaukt viņa ideju sakarā, bet arī par to, ka ir vajadzīga gudra sabiedrības pārvalde un regulējumi, lai individuālais egoisms strādātu sabiedrības kopējam labumam.
Tas ir jautājums par to, kā mums šodien un šeit (nevis kādā tālā utopijā) sadzīvot kopā tādiem, kādi nu mēs esam. Un tas jau ir tieši politiķu galvenais lāsts un izaicinājums. Filozofi var rakstīt savas Saules pilsētas par pareizām valstīm ar pareiziem cilvēkiem (vai to sadaļas, piemēram, ar nosaukumu Izglītības reforma vai Industrializācija). Bet politika ir tirgus - mūsu dažādo «nepareizumu» tirgus, kurā jāietirgo kāds mums visiem noderīgs «pareizums». Tāpēc politiķim jādarbojas reālā telpā, reālā laikā un ar reāliem cilvēkiem, kādi nu tie ir. Un patīk tas kādam vai ne, bet vēlēšanas un arī tie paši reitingi vēlēšanu starplaikā ir viens no galvenajiem instrumentiem, lai politiķi šo realitātes telpu un elpu nezaudētu.
To realitātes telpu, kurā politiķiem jāpiedāvā savas idejas un, galvenais, pat visgalvenākais, jāmāk tās realizēt dzīvē. Kopēja labuma vairošanai. Jo tādu «es jau gribēju, bet mani nesaprata» ir pilna pasaule. Parasti gan par to ministra algu nemaksā. Vismaz ne pārāk ilgi...