Šogad Saskaņas vadītā Rīgas dome ir atļāvusi visus 16. marta pasākumus. Var spekulēt - kāpēc? Varbūt tāpēc, ka tiesas parasti vēlāk ir atcēlušas līdzšinējos aizliegumus un Rīgas domei pat bijis publiski jāatvainojas Daugavas vanaguorganizācijai. Bet varbūt tāpēc, ka Saskaņa cer ar šo rīcību piemedīt vēl kādu latviešu balsi. Es gan domāju, ka tā tāda naiva cerība. 16. marta sakarā viedokļi ir tik sacementējušies, ka tā nu galīgi nav tēma, kur Saskaņai jebkādā veidā balsis zvejot.
Tomēr liekas, ka tieši doma par savas popularitātes celšanu ir provocējusi Nacionālo apvienību iesniegt Saeimā labojumus likumā par atzīmējamām dienām, pasludinot 16. martu par Latvijas nacionālo kareivju atceres dienu. Jāteic, ka tieši šis atceres dienas formulējums rada jautājumus. Viena lieta ir tā, ko mēs katrs un kāpēc atceramies, atzīmējam un kādā veidā to darām. Otra lieta ir valsts ierakstīts formulējums valsts kalendārā. Un šajā sakarā - ko īsti nozīmē formulējums «nacionālie karavīri»? Pasaulē ir pieņemts, ka jēdzienu «nacionālais» saista ar valstiskumu. Bet leģionāru sakarā mēs taču runājam par svešu karu un par svešu armiju. Vēl vairāk - 16. marts ir saistīts ar kaujām, kas pat nenotika Latvijas teritorijā. Kāpēc tad kā nacionālos kareivjus nevarētu pieminēt latviešu sarkanos strēlniekus un atzīmēt dienu, kad viņi Krievijas pilsoņu kara laikā pie Perekopa uzvarēja barona Vrangeļa karaspēku? Vai vēl kādus karus atrast, kuros latviešu kareivji karojuši svešās armijās. Un kā lai jūtas tie, kas dezertēja no leģiona vai izvairījās no tā. Ne nacionāli? Nodevēji?
Tāpēc labāk būtu neputroties ar svešiem kariem svešās teritorijās. Es domāju, mūsu nostājai tomēr ir jābūt gana skaidrai - Latvijas valsts eksistence 1940. gadā tika vardarbīgi pārtraukta, Latvija kā valsts nepiedalījās Otrajā pasaules karā, tā neformēja leģionus vai jebkādus citus formējumus. Un mums nevajadzētu šo skaidro nostāju duļķot ar kaut kādiem pārprotamiem formulējumiem valsts oficiālajā kalendārā.
Starp citu, ja runājam par Nacionālās apvienības ģeopolitisko domāšanu. Kad notika debates par eiro ieviešanu, nacionāļi par savu galveno argumentu atbalstam eiro visur uzsvēra rūpes par Latvijas ģeopolitisko drošību. Un te nu NA būtu jābūt konsekventākiem. Eiro, protams, ir laba lieta, bet ar tiem Pleskavas divīzijas tanku stobrus neaizbāzīsi. Ir taču skaidrs, ka mūsu drošības galvenais garants ir NATO, vēl precīzāk izsakoties - ASV kā NATO alianses galvenais militārais un politiskais mugurkauls. Un tāpēc nevajadzētu pārspēlēties ar «nacionālā» latviešu kareivja līdzdalību Hitlera armijas rindās. Tās armijas, pret kuru Otrā pasaules kara frontēs karoja tas pats amerikāņu «džimmijs», uz kuru mēs tā ceram, ja, nedod dievs, lietas mūsu reģionā sāktu ost pēc pulvera. Un, protams, ne jau par Amerikas «džimmijiem» vien ir tā runa…
Tomēr visaizkustinošākā man liekas to cilvēku jūsma, kas domā, ka Krievija patiešām no sirds vēlas panākt, lai mēs aizliedzam 16. martu, un ka mēs varam šī datuma sakarā parādīt pigu Krievijai. Ak svētā vientiesība, šie cilvēki patiešām ir pārāk labās domās par Krieviju (dažas norises Krievijas iekšpolitikā liecina, ka patiesi fašisma problēmas pašā Krievijā to nemaz tā ļoti neuztrauc). Patiesība ir daudz ciniskāka. Esmu pārliecināts, ka jau mēnešus pirms 16. marta krievu specdienestu ideoloģisko diversiju un starptautiskās propagandas meistari nepacietībā berž rokas, bet oficiozie krievu mediji (un daži to ietekmē esoši «ārzemju» mediji) pucē kameras savam ikgadējam desantam uz Rīgu. Šī publika katru gadu gaida, kāds jauns pipariņš būs atrodams klāt pie jau tradicionālajām reportāžām no 16. marta norisēm. Izskatās, ka šogad pipariņa vietā būs cukuriņš - obligāts Arsenāla izstāžu zāles apmeklējums. Es tikai ceru, ka par tādu nekļūs arī pārāk liels tracis pie Brīvības pieminekļa - varbūt tieši uz to klusībā cerot, Saskaņa šogad atļāvusi visus pasākumus?
Protams, katram ir savas intereses un visiem līdzi nav jālēkā. Protams, nedrīkst aizliegt atcerēties 16. martu Latvijas pilsoņiem un to organizācijām, kā nu katrs atbilstoši saviem uzskatiem un dzīves gājumam redz to par pareizu. Un, protams, nekas neliedz arī valstij pieminēt un sociāli pabalstīt kādu vēsturisku drāmu upurus.
Bet ar oficiālā valsts kalendāra ieraksta formulējumu gan vajadzētu būt uzmanīgākiem, it sevišķi - lietojot jēdzienu «nacionālais». Lai nesanāk tā, ka Latvija kā valsts uzņemas morālu atbildību par to, par ko tā neatbild un nekad nav atbildējusi.