Sniegoti baltas kalnu virsotnes un melnās jūras siltie viļņi, melanholiskas krievu romances un temperamentīgas kaukāziešu melodijas, tirgošanās kā austrumos, autoceļi kā rietumos un palmu alejas kā dienvidos – tāds ir Soču reģions.
Reizēm nav jāceļo ne uz Indiju, ne Antarktīdu – vajag vienkārši iekāpt žigulī un braukt dzimtenei apkārt. Tā var gan nokļūt nekurienē, gan apstāties beidzot pie tās mājas šosejas malā, kurai visi braukuši garām un varbūt visu dzīvi domājuši, kam tā īsti celta. Garantiju, vai tiešām nokļūsiet nolūkotajā galamērķi un pa ceļam nenoplēsīsiet vienīgo sānu spoguli, protams, nav nekādu, taču pilnīgi noteikti ir skaidrs – tas būs priecīgs brauciens. Iespējams, šīs simtgades priecīgākais.
Ne tikai skaistākā grāmatnīca pasaulē, bet arī slavenas flīzītes, vīns, zvejnieksievu skumjo ilgu mūzika un bezgala laipni cilvēki atrodami Porto, ko latviski portugāļu valodas izrunas dēļ pareizi būtu saukt par Portu.
Ceļot pa Teksasas mazzināmāko pusi reti kuram būs pirmā izvēle, dodoties pāri okeānam. Taču tieši tā var gadīties interesantākā ASV daļa – naftas pumpji un platformas, kosmosa izpēte un NASA, vietējo zābaki un īpašais akcents padarīs šeit pavadītās dienas neaizmirstamas.
Ko jūs domājat par politiķiem? Kā jums šķiet – ko viņi par jums? Jā, jā, arī slepenas un noplūdušas sarunas šo un to atklāj. Taču patiesībā daudz vairāk parāda tas, ko paši varoņi ar lielu labpatiku mums stāsta un noliek priekšplānā, tas, ko izlasām starp rindām.
Dažreiz dzīvē jāļaujas pārsteigumiem, un šoreiz tāds sanāca arī man, kad kādā darbdienas vakarā attapos Rīgas lidostā, lai ar draudzenēm dotos neplānotā braucienā uz Maltu. Parasti pirms ceļojumiem esmu izlasījusi visus ceļvežus un katrai apskates vietai ieplānojusi laiku, taču šoreiz, iekāpjot lidmašīnā, par Maltu zināju vien to, ka ir tāds maltiešu krusts un Maltā nez kāpēc tiek rīkotas bērnu angļu valodas nometnes. Laikam tāpēc ceļojums izvērsās absolūti spontāns, bet nebūt ne sliktāks! Secinājums viens – uz Maltu pilnīgi noteikti var doties bez iepriekšēja plāna, tur nepazudīs.
Divas pasaules, viena pilsēta – tā īsos vārdos varētu raksturot Stambulu. Taču brauciens uz to nozīmē ne tikai iespēju izjust gan Eiropas, gan Āzijas garu vienuviet, novērtēt vēsturisko pieminekļu bagātību un izbaudīt patiešām garšīgu virtuvi, bet arī – atgriešanos bērnībā.
Spilgtākos šīs vasaras iespaidus esmu guvusi īsos izbraucienos, ceļojumu aizmetņos, kas nerimtīgi apliecina vienu un to pašu – neskrien, bet ieskaties. Tad nevajadzēs plānot uz priekšu, bet ar prieku un pateicību pieņemsi to, ko dzīve dod tieši šeit un tagad, – dubultu varavīksni pēc lietus, pilnmēness naktis un piecus hektārus Visuma, kas katram no mums pienākas, – nekurienes vidū un vienkārši tāpat.
Šķita, ka Latvijā konservēšana ir lielā cieņā. Ar ko salīdzina. Ne tikai 150 dažādu gurķu marinēšanas recepšu, bet pat atsevišķa šmorgurķu šķirne, īpaša Gurķu diena un karaļpāris – Šprēvaldē gurķus un to konservēšanu patiešām uztver nopietni.
Astoņi miljoni iedzīvotāju? Lūdzu, nē, man tas ir pārāk daudz vienā pilsētā, spontāni pretojos iespējai Kolumbijas galvaspilsētā palikt ilgāk par pirmo ceļojuma dienu. Arī tās nosaukums neizsaka neko, vien punktiņš kartē bez satura, vārti uz īsto zemi – pie indiāņiem… Tas ir ārpusnieka snobisms, kas vēlāk sabirst putekļos. Tieši te, starp cilvēku simtiem un tūkstošiem, uzšķiļas reālās dzīves dzirksteles, kas nav sapakotas tūristiem, bet pulsē pa īstam un pamazām iededz visa pieņemšanas liesmu. Nav ne labā, ne sliktā, viss blakus un viens otrā, gluži kā Svētā Dominika pēdas uz eiropiešu iekarotās Jaunās pasaules atveida kādā senā baznīcā vēl no tiem laikiem, kad indiāņi šausmās bēga, pirmo reizi redzot zirgu. Bēga, cīnījās, līdz padevās, un svešie svētie uzvarēja.
Lustras pilsētas ielās, nebeidzami gardumi un garšas kārpiņas kairinoši vīni, appuķotas pilsētiņas, kas mijas ar aizgājušās godības drupām, – mūžvecs, bet nevīstošs ir Grieķijas šarms, kurā, pat aizbraucot uz pāris dienām, var neglābjami iemīlēties
Vasaras pilnbriedā jo īpaši varam sajust dabas mežonīgo un juteklisko spēku, kurā cilvēka sīkais «es» izkūst, lai pēc kaislas atdošanās tālāk nevis ietu, bet lidotu. Daba ir dzīva tik ļoti, ka reizēm šī sastapšanās pāraug nekontrolējamā labsajūtā, ko vasaras saulgriežu laikā tieši un nepārprotami gribas salīdzināt ar seksu.
