Īsto Ameriku meklējot

Ceļš uz Teksasas štata administratīvo centru Ostinu mums sākas ASV Neatkarības dienā, 4. jūlijā. Ir pat neliela cerība redzēt salūtu uzreiz pēc nolaišanās, taču tā diemžēl izplēn brīdī, kad reiss aizkavējas. Atlidojot gan saprotam, ka liela skāde nav, jo ir nomācies un pamatīgi līst.

Teksasā jūlijā ir ne tikai karsts (gaisa temperatūra dienā sasilst līdz 35, pat 38 grādiem pēc Celsija), bet arī mitrs – teju katru dienu redzam pamatīgu negaisu ar melnām debesīm un prāvu zibeņošanu! Tomēr karstajam laikam ir arī savs labums – Meksikas līcī ūdens uzsilis līdz 32–34 grādu atzīmei un peldes ir teju kā vannā.

Ceļojuma laikā esam nolēmuši paciemoties arī pie draugiem, tāpēc bez Ostinas plānā ir gan apmeklēt ārzemju tūristu mazāk iecienīto "dziļo" Austrumteksasu ap Nakadočesas pilsētu, gan aizbraukt līdz visiem zināmajai Hjūstonai un tās NASA Džonsona kosmosa centram. Laika šoreiz nav daudz, vien nedēļa, kaut būtu ļoti gribējies palikt ilgāk – tik daudzas vietas palika "aiz borta"! Tāpēc droši var teikt – ceļojumam uz šo pusi vērts atvēlēt vairāk laika, jo, ko redzēt te ir, – Teksasa ir gandrīz divas reizes lielāka nekā Vācija, un kaut arī ASV esam bijuši jau vismaz desmit reižu, šeit redzētais turpina pārsteigt!

Strikti pēc pieraksta

Pirmajā dienā laiks ir ļoti karsts, tāpēc nolemjam uzreiz doties uz Hamilton Pools – dabas parku, kur var arī peldēties un, spriežot pēc fotogrāfijām, izskatās pasakaini skaisti. Pēc stundas brauciena, kad gandrīz jau esam klāt, ieraugam zīmi Reservation only (tikai ar iepriekšēju pierakstu – angļu val.), kas dara mūs tramīgus – iepriekš meklējot informāciju internetā, nekas tāds netika manīts, vien piefiksējām darbalaiku. Tad sāku atcerēties, ka patiesi dabas parka mājaslapu nevarēju atvērt – tāpat kā daudzas citas lapas par apskates objektiem Ostinā. Visbiežāk tajās parādījās uzraksts, ka pieeja Eiropas Savienībā slēgta mūsu jaunās privātuma regulas dēļ. Kad nokļūstam galamērķī, tik tiešām izrādās, ka, jā, ieeja tikai ar iepriekšēju pieteikšanos, bet pieraksta rinda tai brīdī ir sešas nedēļas uz priekšu!

Izrādās, tūristu pieplūduma dēļ parku citādi nav iespējams uzturēt tīru (pat ar rezervācijām bieži vien vasarā šeit nedrīkst peldēties baktēriju dēļ). Tik muļķīgi ceļojumos mums gadās pirmoreiz, bet neko darīt, un, tā kā esam netālu, aizbraucam līdz Reimersa rančo parkam, kur izejam nelielā pārgājienā gar Pedernāles upi. Cilvēku šeit nav daudz, vien daži kāpj pa stāvajām akmeņu sienām vai brauc pa kalnu velosipēdu taku.

Šī vieta mazliet atgādina tādu kā Mēness virsmu, un, iespējams, skaidrojums meklējams kontrolētajā dedzināšanā, kas te tiek veikta. Manām arī pa kādam dzīvās dabas pārstāvim – taureņi, dažādu veidu ķirzakas un maitu lijas. Ik pa pārdesmit metriem aug kaktusi ar gataviem, koši lillā augļiem. Tos bieži esam manījuši veikalos, tāpēc izdomājam pagaršot… Tā izrādās kļūda – esam palaiduši garām, ka pirms pārdošanas dzelkšņus no augļiem parasti nodedzina nost… Tā mēs tiekam pie dažām riebīgām skabargām, jo, kā izrādās, mazās pūciņas uz augļa nav vis nekādas pūciņas.

Saglabājiet Ostinu dīvainu!

Ostinas pilsētas sauklis ir Keep Austin Weird jeb "Saglabājiet Ostinu dīvainu", un tāpēc mūsu nākamais galamērķis ir pašā pilsētas centrā – Dīvainību muzejs. Līdz pilsētas centram pamatīgs gabaliņš gan vēl braucams, tāpēc pa ceļam piestājam lielveikalā Wallmart, lai nopirktu dzeramo un našķus tuvākajām dienām.