Dejas instruments ir vienlaikus arī autors un vienīgā redzamā lieta, kas mūs padara par cilvēkiem. Vai ķermeņa daba ietekmē arī kultūrpolitikas lēmumus?
Es nevaru būt balts, jo tas nav iespējams, – dziedāja grupa Tranzīts, kas šogad atzīmē 20 gadu jubileju. Dažos tomēr mīt nepārvarama tieksme pierādīt pretējo.
Sen nebiju braukusi ar vilcienu, un iemesli joprojām tie paši, kas tālajos deviņdesmitajos, kad ap sešiem rītā sāku drebināties vēl neiesildītajā vagonā, lai tiktu uz lekcijām Rīgā. Rīta rituāla murgu vakarā nomainīja atceļš, kuru vadīju, norobežojoties no sagurušo ceļabiedru biolauka un nokopjot mīkstas baltmaizes batonu.
Dažkārt brīnos, kas paliek un kas nepaliek atmiņā. Piemēram, no skolas laikiem atceros literatūras stundu, kurā latviešu literatūras skolotāja nezin kāpēc sāka runāt par lamuvārdiem. Viņa paziņoja, ka latviešu valodā ir ļoti maz lamuvārdu: "Nu, eža dēls. Kas tad vēl?"
Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā nesen tika demonstrēta Rumānijas filma Čaks Noriss pret komunismu. Tās pamatā ir stāsts par notikumiem rumāņu dzīvoklīšos sociālisma ēras norietā.
Kultūra, kas jau daudzkārt glābusi, stiprinājusi un vienojusi Latvijas (un ne tikai) cilvēkus un vispārliecinošāk spodrinājusi Latvijas tēlu pasaulē, cieņu pie mums nebauda
Krievu publicists Inozemcevs pēc Alekša Mierlauka un Jāņa Pliekšāna Uguns un nakts pirmizrādes 1911. gada 26. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī žurnālā _Rižskaja misļ _rakstīja: "Par nožēlošanu, es neprotu latviešu valodu, bet, sēdēdams piektdien Uguns un nakts pirmizrādē, es pārdzīvoju īstu mākslas baudu..."
Atkal jāsaka – tā sauktā bēgļu krīze ir iespaidīga ne tikai ikdienas traģēdiju un risinājuma trūkuma dēļ, bet tāpēc, ka tā atrauj vaļā vispārējai apskatei dziļas un ignorētas problēmas.