Dažkārt brīnos, kas paliek un kas nepaliek atmiņā. Piemēram, no skolas laikiem atceros literatūras stundu, kurā latviešu literatūras skolotāja nezin kāpēc sāka runāt par lamuvārdiem. Viņa paziņoja, ka latviešu valodā ir ļoti maz lamuvārdu: "Nu, eža dēls. Kas tad vēl?"
Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā nesen tika demonstrēta Rumānijas filma Čaks Noriss pret komunismu. Tās pamatā ir stāsts par notikumiem rumāņu dzīvoklīšos sociālisma ēras norietā.
Kultūra, kas jau daudzkārt glābusi, stiprinājusi un vienojusi Latvijas (un ne tikai) cilvēkus un vispārliecinošāk spodrinājusi Latvijas tēlu pasaulē, cieņu pie mums nebauda
Krievu publicists Inozemcevs pēc Alekša Mierlauka un Jāņa Pliekšāna Uguns un nakts pirmizrādes 1911. gada 26. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī žurnālā _Rižskaja misļ _rakstīja: "Par nožēlošanu, es neprotu latviešu valodu, bet, sēdēdams piektdien Uguns un nakts pirmizrādē, es pārdzīvoju īstu mākslas baudu..."
Atkal jāsaka – tā sauktā bēgļu krīze ir iespaidīga ne tikai ikdienas traģēdiju un risinājuma trūkuma dēļ, bet tāpēc, ka tā atrauj vaļā vispārējai apskatei dziļas un ignorētas problēmas.
Populārās kultūras žurnālistam, kur nu vēl arhitektūras un dizaina kritiķim, pētnieciskās žurnālistikas saiets varētu arī nebūt pirmā izvēle saulainā brīvdienas rītā.
Mūsu valstij vajag nesekmīgos. Sekmīgie? Tie tikai rada liekas problēmas. Situācija atgādina stāstu par bagātajiem, kuriem dod, un nabagajiem, no kuriem ņem