Normund,
nesen, sakrāmējusi pārtikas grozā vajadzīgas un arī bezjēdzīgas preces, devos uz kasi. Man nav ne jausmas, kāpēc tieši vakaros, kad lielveikali ir cilvēku vispilnākie, Valmieras Limbažu ielas Maxima strādā tikai viena kasiere.
Divdesmit gadu nebiju laivojis pa skaisto upju pērli Salacu un, laika prognozē redzēdams, ka augusta beigās brīnumainā kārtā parādās dažas saulainas dienas, nolēmu pacelt buras.
Jūtos, kā sēnes pārēdusies. Nevaru pakustēt. Gribas mesties uz visām pusēm vienlaikus, bet palieku uz vietas. Vasaras beigu kultūras pasākumu piedāvājums ir reibinošs.
Jāņa Šipkēvica mūsdienīgi, taču ar pietāti pret pagātni aranžētās Imanta Kalniņa dziesmas Piena svētkos liek realitātē justies kā burvestīgākajā sapnī.
Nu jau būs gadi pieci, kopš latvju rakstu zīmes un kantaini ķeburi sāka uzmācīgi pārņemt teritoriju no Ziemassvētku rotājumiem pilsētā līdz plastikāta plēvju iepakojumiem lielveikalā.
Gan akadēmiski citējamā arhitektūras profesora manuālī, gan slikti pārtulkotā fenšui mājas iekārtošanas ābecē var lasīt, ka pats galvenais namā ir ieeja. Ne fasāde, ne logi, ne lielā zāle viesu uzņemšanai, bet ceļš, kas aizved līdz durvīm, pašas durvis un pirmais iespaids, kad tās atver.
Man patīk lasīt grāmatas. Iegrimt tā, ka ne mats nepaliek ārā. Tam vajag laiku – naktis, kuras nebeidzas ar modinātāju; šūpuļtīklu, kuru neaplenc odi; atļaušanos visus pasūtīt pie velna, jo es tagad lasu.