Jubilejas izstādē Vilhelms Purvītis atklājas kā mākslinieks meklētājs, kuram šodien par kanoniskiem atzītie darbi nav bijuši vien virsotne, kurā apstāties un turpmāk ekspluatēt sasniegto, bet drīzāk atspēriena punkts jauniem eksperimentiem.
Diez vai visjaukākais patvērums, kāds šobrīd aktrisei Čulpanai Hamatovai ir Jaunā Rīgas teātra mākslas zona, spēj remdēt piespiedu emigrantes slāpes pēc mājām un savas skatuves Maskavā.
Haosa pārņemtajā pasaulē jebkurš var kļūt par jebkuru un atrašanās vienā vai otrā situācijā ir tikai nejaušība. Ukraiņu dramaturģes Natalkas Vorožbitas luga Sliktie ceļi – Kijivas Drāmas un komēdijas teātra un Jaunā Rīgas teātra versijā.
Koncertizrādes forma Dailes teātra iestudējumam Keruaka
ceļš izrādījusies veiksmīga, radot viegli smeldzīgu stāstu par draudzību uz Amerikas lielceļu un pilsētu fona.
Neatkarīgā projekta Willa teātris piedāvājumā – gan viegla izklaide darba dienas noslēgumā, gan eksperimenti ar nereālistiskiem teātra valodas paņēmieniem.
Lai arī Latvijas Nacionālajā operā iestudētais horeogrāfa Marko Gekes balets mums atgādina par izcilā dejotāja un horeogrāfa Vaclava Ņižinska dzīvi un daiļradi, darbs skar daudz plašākas tēmas un ir īpašs arī savā horeogrāfiskajā valodā.
Šī gada Rīgas Fotogrāfijas biennāles vispārējā tēma ir pieteikta kā Covid-19 atnestais izolācijas fenomens, piesaucot Rainera Marijas Rilkes vārdus par nepieciešamību "nokāpt sevī"
Izrāde Kokvilnas lauku vientulībā Dailes teātrī visos parametros ir nevainojami nostrādāta un redzēšanas vērta kvalitāte, tikai nākamajā rītā to nez kāpēc ir grūti atcerēties, iespaidi ir pagaisuši. Mēģināšu minēt – kāpēc tā.
Iespējams, pašreizējā skarbajā realitātē ir nepieciešami šādi pilnīgas laimes stāsti kā režisores Māras Ķimeles Valmierā iestudētā luga Vēlā mīla, taču, ja tie kļūst komiski, zūd ticamība labākas dzīves iespējamībai