Rakstniece Kristīne Želve romānā Grosvaldi bez
lieka bikluma glezno pati savu skatījumu uz Latviju – kāda tā caurspīd stāstā par izcilu, tomēr ne ideālu dzimtu.
Režisora Regnāra Vaivara Dailes teātrī iestudētajā izrādē Trīs draugi dominējošā ir melodrāmas modalitāte – parādība, par kuru daudz reflektē modernisma kino teorētiķi, bet visai maz tiek runāts teātrī.
Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā beidzot Latvijas pirmizrādi piedzīvoja Lailas Pakalniņas spēlfilma Spogulī (2020) – radikāls piedzīvojums kinoskatītājam.
Grupa Prāta vētra savu jauno albumu Gads bez kalendāra piedāvā vispirms kā koncertfilmu, veiksmīgi pārvēršot mājsēdi par savas reklāmas kampaņas sastāvdaļu. Viss ir bumbās!
Šis ir viens no pēdējo gadu veiksmīgākajiem festivāliem Survival Kit, jo mākslinieciskais jūtīgums mijas ar cilvēcisko, kuratores ir iedziļinājušās tajos stāvokļos un stāstos, no kuriem būvēta izstāde.
Barbaras Gailes jaunākā personālizstāde Krāsas nenovēršami liek domāt par sinestēziju – uztveres fenomenu, ko raksturo daļai cilvēku piemītošā dažādu maņu pārklāšanās.
Itālijas un Latvijas kopražojums – dokumentālā filma Es piedzimu Rosellīni – ir režisora debitanta Alesandro Rosellīni ceļojums, kurā ir aizraujoši laisties līdzi.
Lielo balsu, lielo jūtu un lielā mēroga vakars. Iespējams, 16. oktobrī Cēsīs piedzīvotais izcilais opermūzikas galā koncerts Draugi – Andrejam Žagaram bija viens no pēdējiem kultūras notikumiem Latvijā šajā gadā.
Režisors Elmārs Seņkovs Šekspīra lugas Sapnis vasaras naktī piecus cēlienus bezbailīgi optimizējis līdz nepilnu divu stundu viencēlienam un veltījis izrādi teātra dabas dualitātei.
Režisors Matīss Kaža savā jaunākajā spēlfilmā Wild East. Kur vedīs ceļš sarīkojis dinamisku feijerverku, kur uguņo dažādi
elementi – joki, šāvieni, zirgu aulēkši, spilgti aktierdarbi un iespaidīgas ainavas.
Daudzsēriju filma Emīlija. Latvijas preses karaliene ir kinematogrāfisks notikums, kuru studija Mistrus Media skatītājiem drosmīgi piedāvā gan kinoteātros, gan straumēšanas platformā.
Režisors Vladislavs Nastavševs izrādē Svešinieki vilcienā demonstrē personības tumšākās puses, ne tīksminoties, ne nosodot tās, bet runājot par tām, kādas tās ir.
Svena Kuzmina romāna Dizažio varoņu darbošanās liek palūkoties uz sakralizēto mākslas jēdzienu vispirms ne tikai ar jautājumu, kas māksla ir, bet galvenokārt – kas tā nav.
Pētera Krilova izrāde Dublinieši Miera ielā iegremdējas Džeimsa Džoisa prozas pasaulē, vienlaikus spēlējoties ar
aktieru reālo identitāti un teātra hermētisko vidi.