Latvijas lepnuma stāsts: Būt mierpilnam un pozitīvam

Balvas Latvijas lepnums kandidātam 15 gadus vecajam Robertam Aseriņam diennakti pirms intervijas ar Dienu pēkšņi paaugstinājās temperatūra līdz 38 grādiem. Puiša mamma Kristīne sākusi satraukties un gribējusi interviju atcelt, bet Roberts bijis pavisam mierīgs un teicis, ka viss būs kārtībā, uz intervijas laiku viņš būšot vesels un atcelt neko nevajag. Viņa mamma saka, ka tāds jau Roberts esot – visu uztver mierīgi un ar pārliecību, ka būs labi. Roberts mieru spēja saglabāt arī tad, kad nācās cīnīties par savu dzīvību, – pirms vairāk nekā diviem gadiem viņam negaidīti atklāja smadzeņu audzēju ceturtajā stadijā.

Šokējošā diagnoze

Līdz 2016. gada rudenim Roberta dzīve ritēja līdzīgi kā lielai daļai viņa vienaudžu – viņš ar vecākiem, jaunāko brāli un diviem suņiem dzīvoja kādā klusā Jaunmārupes ieliņā, mācījās netālajā skolā un bija savas basketbola komandas līderis. Zēnam gan ik pa laikam parādījās galvassāpes, par kurām tika ziņots arī ārstiem, tomēr tobrīd nevienam neradās aizdomas, ka tas varētu būt kas nopietns. Ārsti lika iestāties rindā uz magnētisko rezonansi, bet visādi citādi dzīve turpinājās kā ierasts.

2016. gada septembra beigās Roberts ar atkārtotām spēcīgām galvassāpēm nonāca slimnīcā, magnētiskā rezonanse tika taisīta uzreiz, vairs neliekot gaidīt, kad pienāks kārta rindā, un tad nāca briesmīgā diagnoze par smadzeņu audzēju ceturtajā stadijā. Diagnoze tika uzstādīta pirmdienā, bet jau ceturtdien tika veikta operācija, tomēr tā  nedeva nekādus garantētus rezultātus par Roberta turpmākās dzīves kvalitāti. "Mums ārsts teica, ka mēģinās pagarināt viņa dzīvi. Mēģinās... Tas man tik ļoti iespiedies atmiņā," atceras Roberta mamma. 

Tika pat pieļauts, ka Roberts pats nevarēs ēst, būs jābaro pa īpašu barošanas caurulīti, un arī citas cilvēka pamatfunkcijas viņam varētu būt grūti izpildāmas. Pēc operācijas Roberts sākotnēji tiešām nav varējis norīt siekalas, un pēcoperācijas laiku puisis atminas kā ļoti grūtu. "Reanimācija bija grūtākais brīdis manā dzīvē. Tad es neko nevarēju darīt. Bija tāda sajūta, ka guļu tukšā telpā un kaut kur tālumā stāvēja mani vecāki," atminas Roberts. 

Sapnis par basketbolu paliek

Tagad, kad kopš diagnozes uzstādīšanas ir pagājuši vairāk nekā divi gadi, Roberts ne tikai pats ēd, bet dara arī visu citu, ko pieraduši darīt cilvēki bez funkcionāliem traucējumiem. Zēns gan ir pārstājis augt garumā, un viņam ir arī līdzsvara traucējumi, tādēļ sapratis, ka profesionāls basketbolists viņš nebūs. Tomēr

Roberts dara visu, lai basketbols viņa nākotnē joprojām būtu – ja ne kā spēlētājam, tad kā ar basketbolu administratīvi vai kā citādi saistītam cilvēkam.

Pusaudzis ir pat atsācis basketbola treniņus – trenējas ar divus gadus jaunākā brāļa komandas biedriem. Viņu treneris ir Matīss Vārna, un Roberts saka, ka tieši šis treneris viņam licis iemīlēt basketbolu. Šobrīd bez šī sporta veida puisis savu dzīvi iedomāties vairs nevar.

Roberts šogad septembrī sāka mācīties Jaunmārupes pamatskolas devītajā klasē. Par spīti saslimšanai, Roberts skolā nav izlaidis nevienu mācību gadu. Septīto klasi gan nācās pabeigt slimnīcā, bet no piedāvājumiem skolā paņemt pārtraukumu puisis atteicās. Pēc astotās klases beigšanas viņš tika izvēlēts par Klases lepnumu, bet Mārupes sporta centrs sezonas beigās viņam piešķīra goda zīmi Ticība – Cerība – Drosme. Šobrīd Roberts ar ģimeni jau sākuši domāt, ko darīt pēc devītās klases beigšanas. Pašlaik Robertam ir piešķirta mājmācība, bet viņš ir nolēmis skolu tomēr apmeklēt kopā ar saviem vienaudžiem un sekmīgi arī dara to. Sadarbībā ar skolotājiem Robertam ir izstrādāts individuāls mācību plāns, kur ir ietverta obligāti apgūstamā viela, lai varētu pabeigt devīto klasi. Tā kā paralēli skolai Robertam ir intensīva rehabilitācijas programma, ar skolotājiem panākta vienošanās, ka daļu mājasdarbu puisis var nepildīt un dažus pārbaudes darbus arī var pabeigt mājās. Arī no valsts eksāmeniem Robertam būs atbrīvojums.

Roberts vēlas mācīties vidusskolā, bet tas nozīmē, ka būtu jāmaina skola, jo Jaunmārupes pamatskolā mācības ir līdz devītajai klasei. Tuvākā dzīvesvietai ir Mārupes vidusskola, bet Roberta mamma atzīst, ka nav pārliecības, vai dēls varētu izturēt standarta slodzi vidusskolā, jo Robertam ir ļoti lielas izmaiņas smadzenēs, viņš nedrīkst uztraukties, ir jāievēro savs režīms, kas saistīts ar rehabilitāciju un regulāru medicīnisko pārbaužu veikšanu. Roberta ģimene mēģina apzināt iespējas par to, vai kaut kur apgūstama izglītība, kas atbilstu viņa plāniem par nākotnes profesiju saistītu ar basketbolu – vai tā būtu žurnālistika, trenera darbs vai jebkas cits, kas ļautu viņam palikt basketbola vidē.

Lielais līdzcilvēku atbalsts

Roberts slimnīcā kopumā pavadījis pusotru gadu ar nelieliem pārtraukumiem, kad ticis palaists mājās. Viņam joprojām reizi mēnesī jānodod asins analīzes – tās netiek ņemtas no vēnām rokās, bet no implantēta porta katetra, jo vēnas ir kļuvušas trauslas un plīst. Ja turpmākais atveseļošanās ceļš būs veiksmīgs, tad katetru pēc pieciem gadiem varēs izņemt. Smadzenēs zēnam ir ievietota drenāža, lai tur neuzkrātos šķidrums. Neatņemama Roberta ikdienas dzīvē ir rehabilitācija, kas ietver fizioterapiju, peldēšanu un logopēdijas vingrinājumus.

Medicīniskā uzraudzība puiša dienas kārtībā visdrīzāk paliks uz visu atlikušo mūžu.

Jāteic arī, ka ārsti ir patīkami pārsteigti par Roberta mierpilno un pozitīvo attieksmi pret visām grūtībām. 

Puisis saka, ka aktīvs basketbola līdzjutējs bijis jau no agras bērnības un intereses nezaudēšana par basketbolu bijusi spēka avots pat grūtajā pēcoperācijas periodā. "Galvenais ir nezaudēt interesi. Atrodoties slimnīcā, es joprojām interesējos par basketbolu, un tas man ļoti palīdzēja," saka Roberts.

Puisis arī atzīst, ka izjutis ļoti lielu līdzcilvēku atbalstu. Viņš vairākas reizes uzsver mammas un visas ģimenes atbalsta nozīmi, turklāt atbalstu snieguši gan skolas biedri, gan ar basketbolu saistīti cilvēki, gan vēl citi, piemēram, Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa.

2016. gada Ziemassvētkos visa Jaunmārupes pamatskola devās uz baznīcu aizlūgt par Robertu. Viņš pats arī atzīst, ka tieši tad, kad viņu skārusi slimība, ģimene vairāk pievērsusies Dievam. Roberta mamma gan iestarpina, ka viņa bijusi ticīga jau pirms tam, tomēr nenoliedz, ka dēla saslimšana bijis iemesls, lai pārdomātu dzīvi un attiecības ar Dievu. "Es ticu, ka Dievam attiecībā uz Robertu ir plāns," saka zēna mamma.

Draugos ar Dāvi Bertānu

Spītējot slimībai un biedējošajām ārstu prognozēm, Roberts šajā laikā ir piepildījis vairākus savus dzīves sapņus. Viņš ir pabijis Ņujorkā, kur redzējis NBA komandas New York Knicks spēli, un, lai arī toreiz traumas dēļ nespēlēja viens no Latvijas basketbola izlases un New York Knicks līderiem Kristaps Porziņģis, Robertam radās iespēja pret viņu uzspēlēt basketbolu Liepājā.

Tāpat viņam ir visu Latvijas vīriešu basketbola izlases spēlētāju autogrāfi, bet īpaša saikne Robertam izveidojusies ar vēl vienu latviešu spēlētāju NBA – Dāvi Bertānu. Roberts ar viņu ik pa laikam sazinās un atzīst: "Dāvis ir ļoti patiess, un viņa sirds siltums daudz nozīmē."

Roberts arī aktīvi piedalījies Labestības dienu ziedošanas maratonā šā gada pavasarī, kad viņš bija izvēlēts par vienu no akcijas vēstnešiem. Toreiz tika vākti ziedojumi 19 smagi slimiem bērniem. Akcijas noslēgumā Roberts apsolījis L. Dambiņai, ka savu pirmo algu ziedos Bērnu slimnīcas fondam.