Informācija, kuru varēja saņemt improvizētajos preses brīfingos tautai pie Saeimas (toreiz vēl Augstākās padomes) ēkas, otrpus mūrim – pavisam noteikti, bija drošākā un patiesākā. Runāja deputāti, atskaitījās un ziņoja cilvēki no valdības. Stāstīja visu (droši vien gandrīz visu), ko tobrīd zināja un ko tajā brīdī drīkstēja paust. Lielākoties tās bija saulainas pēcpusdienas. Parasti gan sanāca kopā labi daudz ļaužu, tāpēc krietni daudz nepārbaudītas informācijas varēja saņemt arī tāpat – vienkārši parunājoties. Apkārtstāvošie labprāt stāstīja un, protams, sprieda.
No fotografēšanas viedokļa – nekā interesanta. Lielākoties vienas un tās pašas sejas. Bet tā bija tā laika, tā brīža liecība. Un ieroči bija tā laika liecība. Pirms pusgada bija janvāris ar visu to, kas bija noticis janvārī. OMON kaujinieki todien augusta beigās dzīvojās pa savu bāzi Vecmīlgrāvī. Kaut gan varbūt arī ne. Tobrīd neko tieši nezināja neviens. Tāpēc ieroči bija īsti. Tie bija pielādēti, gatavi darbam. Viss pa īstam.
Zināju, ka apsardzes dienesta puišiem nepatīk, ka viņus fotografē, tāpēc, ja vien tas bija iespējams, centos to nedarīt. Šajā reizē tīri labi derēja arī ķermenis bez galvas. Tikai rokas vien un ierocis. Priekšplānam. Tas labi, ja ir priekšplāns. Tas piedod attēlam telpu. Kā savulaik teica izcilais latviešu fotogrāfs un pedagogs Juris Krieviņš – ja nav priekšplāna, met kaut savu cepuri sev priekšā, lai būtu. Man tas bija, un arī runātāji no valdības un deputāti bija.
Tad pienāca meitene.
Viņa apstājās. Skatījās uz ieroci.
Bilde mainījās. Izmainījās vēstījums.
Barikāžu laiks bērnu atmiņās. Tā to varētu nosaukt.
Pats ar izstrādājumu, vārdā "Kalašņikova automāts", iepazinos skolas laikā. Militārās mācības stundas bija obligātas. Vēl tagad varu noskaitīt indīgās gāzes – gan smacējošās, gan nervu paralītiskās. Arī tās, par kurām šodien raksta avīzēs Sīrijas sakarā. Izjaukt un salikt kopā automātu, neatceros vairs precīzi, tas prasīja kādu minūti. Ar aizsietām acīm nedaudz ilgāk. Pēc katras šādas procedūras bija jāparauj aizslēgs un ierocis jānoliek. Šaut braucām uz poligonu Ādažos. Vēlāk arī šur un tur citviet nācās dzirdēt tā skaņu. Ja tagad tā padomā, katru reizi tas automāta aizslēga troksnis, kad lodi ievada stobrā, skanēja citādi. Tas līdzīgi kā ar balsi. Esmu saradis, kā skan mana balss. Kad runāju, es to dzirdu. Bet, kad manu balsi ieraksta, klausos un nepazīstu. Tas, kā skan mana balss, atskaņota ierakstā, man nepatīk. Tā skan tik svešādi savādi.
Bija augusta beigas. Lielie, vēsturiskie notikumi bija notikuši. Jauka, saulaina diena. Pie viesnīcas Latvija stāvēja Sarma. Viņa bija šurp pārcēlusies no Amerikas un tagad palīdzēja gatavot Atmodas anglisko versiju. Turpat blakus rosījās ASV televīzijas žurnālistu grupiņa. Sarma teica, esot ziņa, ka OMON vienība pametusi savu bāzi Vecmīlgrāvī un devusies prom. Braukšot skatīt. Tādu iespēju, protams, garām laist nedrīkstēja. Tikai nelaime bija tāda, ka viņu noīrētais žigulītis bija tik liels, cik nu bija. Amerikāņi pētīja auto salonu un sprieda, kā tajā ietilpināt savu tā laika televīzijas tehniku. Tad pamazām spiedās visi iekšā. Bet man mašīnas tai laikā nebija, turklāt nemaz nezināju, kur tā bāze īsti atrodas. Bija jātiek viņiem līdzi. Īsi sakot, tiku. Žigulis izrādījās visnotaļ ietilpīga mašīna. Aizbraucām. Tas kaut kur Vecdaugavas pusē. Priekšā pļava. Auto mūs tālāk neveda. Bija jāiet kājām. Labs gabals. Slaidi zosu gājienā soļojām pa to pļavu. Priekšā tālumā bāze. Klusums. Gandrīz pusceļš noiets. Un tad tai klusumā mums aiz muguras klakšķis. It kā pazīstams, bet pavisam citāds. Aiz mums stāvēja vīrs maskēšanās tērpā. Ar ieroci. Nesaprotu, kā mēs viņam nebijām uzkāpuši virsū. Viņš teica – iesim. Un mēs, tāpat zosu gājienā, gājām. Mēs pa priekšu. Viņš ar ieroci no muguras.
Kaujinieki nekur nebija aizbraukuši. Tā stulbi. Bet tas aizslēga klakšķis palicis atmiņā. Tas skanēja pavisam citādi. Varbūt tāpēc, ka klusums, vai tāpēc, ka negaidīti.
Šo gadījumu reti kādam biju stāstījis. Ar neveiksmēm jau parasti neviens nelepojas. Tai pašā laikā varu uzskatīt, ka man sasodīti veicās. Pats netiku iebojāts, un foto tehnika vesela. Ko pēc tāda brauciena vairāk vēlēties? Kādu fotogrāfiju atmiņai? Kādreiz labāk nevajag.
Atmiņas katram savas, katram savs viedoklis. Tai meitenei fotogrāfijā, protams, arī. Viņa nu jau trīsdesmitgadniece. Cienījams vecums.
Laikraksta Diena 2018. gada kalendāru veidoja fotogrāfa Aivara Liepiņa melnbalto fotogrāfiju izlase. Visu 12 mēnešu fotogrāfijas kopā ar fotogrāfa veidotajiem stāstiem var apskatīt portāla Diena.lv veidotajā sadaļā - Mirklis pirms!