Deviņdesmito gadu vidus. Laiks, kad Latvijā dzimst bankas, vēlāk pazūd, protams, ar visu tajās noguldīto naudu. Reizēm kādu nošauj, vietām spridzina. Pilsoņi cer un pagaidām meklē pazaudēto darbu savā valstī. Interesants laiks žurnālistiem. Ir par ko rakstīt, ir ko fotografēt. Temps tāds, ka atslābināties nav laika.
Un tad neliela atelpa. Uzvara Britu padomes konkursā, iegūts grants un iespēja mēnesi pastrādāt Lielbritānijā. Viss, kas tur jādara, – jāēd, jāguļ, jāceļo pa visu Lielbritāniju un jāfotografē. To visu finansē prestižā Britu padome. Pēc mēneša jābrauc mājās ar safotografētajām melnbaltajām filmiņām, tās jāattīsta, jāsakopē fotogrāfijas izstādei Lielbritānija latviešu fotogrāfa acīm.
Dzīve Britu salās krietni vien atšķīrās no tās, kāda bija Latvijā. Vispirms jau dzīvošanas, arī domāšanas, uztveres temps. Tas bija strauji jānobremzē. Pienākums "uzradīt" dienā vismaz divas fotogrāfijas izstādei dzina uz priekšu. Pirmās trīs dienas rosījos kā negudrs. Tad sapratu, safotografēts ir daudz, fotogrāfijas noteikti derētu avīzes ceļojumu lapai, dažas pat kādam tūrisma ceļvedim. Tajās visās bija manī iekodētie stereotipi par Lielbritāniju. Tā nebija mana Lielbritānija. Tās nebija fotogrāfijas manai izstādei. Bija jāapstājas. Visu nākamo dienu gulēju viesnīcā un skatījos televīzijā snūkera spēli. Apbrīnojami. Zils ekrāns, kurā ripo krāsainas bumbiņas, bet reizēm neripo. Tad jāgaida, kad ripos atkal.
Vakarā izgāju laukā izvēdināt galvu. Staigāju, tad ieraudzīju un nofotografēju. Biju bezgala laimīgs, jo sapratu – man ir pirmā fotogrāfija izstādei. Tā nebija fotogrāfija, kuru redzat šeit. Par to vēlāk. Par ko es biju tik priecīgs? Es ieraudzīju portfeli, kurš bija pakārts dzīvas tirgošanās vietas malā. Visapkārt rosījās cilvēki, viss apkārt kustējās, un tur malā pie sienas karājās tas portfelis. Ādas. Tāds saņurkāts, nevienam nevajadzīgs, pamests. Tās bija manas sajūtas tālajā malā, kuras tik vien kā vajadzēja ietērpt atbilstošā vizuālajā tēlā (sasodīti gudri uzrakstīju). Vienkārši sakot – es to nofotografēju.
Kāpēc es nofotografēju to aitu? Arī vienkārši.
Tādu laiciņu pirms tam biju piezvanījis uz mājām. Bieži zvanīt nevarēja, tas bija dārgi, bet piezvanīju. Latvijā sieva, mazi bērni, sirds nemierīga. Sieviņa teica – viss labi, viss kārtībā. Beigās piebilda – tikai ar naudiņu nešķiedies. Kāpēc viņa to pateica? Sāku tirdīt. Bija tāda "kaut kā nepateikta" sajūta. Bija noticis. Kaut kas tāds, kas nedz manas ģimenes dzīvi Latvijā, ne manu tālienē šajā brīdī neietekmēja. Vienkārši. Sieviņa teica – tu nesatraucies, tava avīze ir bankrotējusi, tu esi bez darba, bezdarbnieks. Vēl viena banka, šoreiz dikti liela, bija nogrimusi, līdzi paraujot lielākus un mazākus uzņēmumus. To skaitā – avīzi Labrīt. Un es biju bez darba. Pēdējo dažu gadu laikā tā bija jau kāda ceturtā reize. Viss pa nullēm.
Skaidra lieta. Bet izstādei bija jābūt. Pāris nedēļu vēl bija, ko darīt.
Braucu skatīt, kā top slavenais skotu viskijs. Glengoyn viskijs. No autobusu pieturas gar ceļa malu soļoju, vēroju. Tobrīd man tiešām nebija svarīgi, ka tas paugurs tālumā ir slavenais Glengoina kalns. Mani vairāk ieinteresēja tā vientuļā aita. Nuja. Atkal tās sajūtas.
Izstāde Lielbritānija latviešu fotogrāfa acīm notika. Klāt bija abi tās autori – Valts Kleins un es ar. Tur bija vēl daudz cilvēku. Reiterna namā izstādi atklāja pats Londonas lordmērs. Tas bija ļoti liels gods. Es turpināju fotografēt. Jau citā avīzē. Avīzē Diena.
Laikraksta Diena 2018. gada kalendāru veidoja fotogrāfa Aivara Liepiņa melnbalto fotogrāfiju izlase. Visu 12 mēnešu fotogrāfijas kopā ar fotogrāfa veidotajiem stāstiem var apskatīt portāla Diena.lv veidotajā sadaļā - Mirklis pirms!