Svētki. Katram tie ir citādi, svētku sajūta citāda. Protams, vēl ir oficiālie svētki. Tie vairāk saistās ar brīvdienām. Ja pēc brīvdienas nāk sestdiena un svētdiena, tad tie ir pavisam lieli svētki. Un ja vēl silts un saulīte spīd… Redz, kā aizsapņojos.
Diena, kad Rīga oficiāli svinēja savu astoņsimtgadi, tiešām bija saulaina. Doma laukums, kurš pilsētai ir īpašs, baznīca, tās vēsture, lielā skatuve laukuma malā, koncerti šajā svētku dienā. Un balons.
Kāds man ļoti tuvs cilvēks reiz pastāstīja savu sapni bērnībā. Visticamāk, viņa šo skatu bija redzējusi kādā no ārzemju filmām. Tas bija viņas sapnis par balonu. Viņa sapņojusi par balonu savās rokās, tādu, kurš lido, gatavs stāvus uzskriet debesīs. Nevis to parasto, kurš, palaists brīvībā, skumji pa zemi lēkājot, aizripo, līdz uzduras kādam zaram vai citam asumam, bet gan par tādu, kurš cieši jātur aiz aukliņas, kurš nesot lido pa priekšu.
Viņai uzdāvināja tādu balonu. Tolaik tas bija īsts brīnums. Ar to varēja iet pastaigā, un istabā tas šūpojies pie pašiem griestiem. Tie bija svētki. Īsti svētki. Vēlāk bija citi, dažādi svētki. Bet šie – svētki ar balonu – palikuši atmiņā visspilgtāk.
Tāpēc fotogrāfija ar balonu.
Man par svētkiem labāk nejautāt. Viena no manām pirmajām darbavietām, kur mani pēc skolas beidzot pieņēma darbā, bija restorāna Rīga konditorejas cehs. Par strādnieku. Cienījama vieta. Izvadāju smalkmaizītes, kūkas un tortes. Lielākoties uz kafejnīcu Vecrīga Vaļņu ielā. Vasarā, protams, Putnu dārzā, Skapī un Koridorā smalkmaizītes neēda un lielajā restorāna zālē arī ne sevišķi. Toties svētkos visi gribēja torti Vecrīga. Visi gribēja kūkas. Vairāk kūku. Svētki bija tas laiks, kad cehs strādāja ar pilnu jaudu. Pie krāsnīm vaiga sviedros vistiešākajā nozīmē. Mūsu triju cilvēku brigādei tas viss bija jāizvadā. Tādi, lūk, svētki. Vēlāk tiku strādāt presē. Dažādos izdevumos. Stāsts tas pats – jo lielāki svētki, jo vairāk darba.
Bet nav jau arī tā, ka dzīvoju bez svētkiem. Redz, Rīgas astoņsimtgades svētkos arī. Ja reiz vēsture, tad vēsture. Paņēmu savu veco fotoaparātu, ieliku tajā melnbalto filmiņu un devos svinēt.
Pilsētas centrā pasākumu jūklis, cilvēku jūra. Un tad Doma laukumā tā meitene ar balonu. Likās interesanti, kā izskatās balons, ja viņam cauri spīd saule. Nācās pietupties. No apakšas izskatījās, ka meitene gatavojas savu "smaidiņu" ar balonu palaist gaisā. Bet nekā. Tas bija viņas "smaidiņš", un viņa to turēja cieši. Saule palika viņas balonā. Nedaudz sentimentāli, bet man patīk šis kadrs, jo tajā ir daudz gaisa. Liela zila debess virs Rīgas. Ko vairāk svētkos vēlēties?
Un vēl viens pastāstiņš balona sakarā. To man savulaik pastāstīja viens no kinooperatora, fotogrāfa un arī pedagoga Viļņa Folkmaņa skolniekiem. Tad, lūk, kad pedagogs Folkmanis ienācis klasē, viņam esot bijis paradums uzdot vienu jautājumu, uz kuru katram bija jāatbild. "Ko tu šorīt ieraudzīji?" Nevis, ko tu "redzēji" vispār, bet "ieraudzīji". Tāds treniņš fotogrāfijas studētājiem – sajust mirkli. Sākumā tas, iespējams, ir piespiedu treniņš. To darot regulāri, vērojot un ieraugot, tas kļūst par ieradumu. Es zinu, daudzi mani kolēģi, izcili, pieredzējuši fotogrāfi, krāj šos mirkļa "ieraudzīju". Tas neattiecas uz darbu, kādu konkrētu jomu, kurā viņi strādā ikdienā. Tāda sajūtu mirkļa iekonservēšana. Ieraudzīja.
Ja labi pastrādāts, konservi ilgi glabājas.
Laikraksta Diena 2018. gada kalendāru veidoja fotogrāfa Aivara Liepiņa melnbalto fotogrāfiju izlase. Visu 12 mēnešu fotogrāfijas kopā ar fotogrāfa veidotajiem stāstiem var apskatīt portāla Diena.lv veidotajā sadaļā - Mirklis pirms!