Cik brīžiem lielie, globālie notikumi spēj sarauties līdz mazam un ļoti, ļoti personīgam pārdzīvojumam! Lielo, ja tas ir tik tuvu, nav iespējams aptvert. Ja nu vienīgi kādām pārdabiskām spējām. Man tādu nav, tāpēc lielos procesus lieku kopā no saviem mazajiem, zinu – brīžiem ļoti personīgiem, skatījumiem.
Lūk, Berlīnes mūris.
Vilciens no Rīgas 1989. gada 9. novembrī Berlīnē iebrauca agri no rīta. Austrumu pusē. Lai tiktu rietumu pusē, bija jāšķērso robeža, un tas notika pazemes tunelī, acīmredzot zem mūra. Mans pirmais brauciens uz Rietumiem. Dāma uz robežas (robežsardze vai muitniece?) smaidot teica: "Smaidi! Tu ej uz Rietumiem!" Toreiz tas bija tāds teiciens no cigarešu West reklāmas Rietumeiropā Go West. Tobrīd to vēl nezināju. Centos pasmaidīt, bet tas, ko centos uzspiest uz savas sejas, smaidam noteikti nelīdzinājās. Nesu vien tālāk savu sasodīti smago somu ar fotogrāfijām, rupjo maizi un sautētās cūkgaļas konserviem. Naudas objektīvu iemeslu dēļ man nebija (nedrīkstēja būt), ja neskaita drauga pirms brauciena iedotās 10 doičmarkas (tagad kādi 4 eiro). Toties bija dzelzceļa biļete līdz pašai Bīlefeldei Vācijā, kur mani gaidīja Foto un dizaina augstskola. Bet tas ir cits stāsts.
Šis stāsts ir par Berlīnes mūri. No rīta es ierados Berlīnē, bet tās pašas dienas vakarā tas krita. Berlīnes mūris krita, un es tur neesmu vainīgs. Vienkārši tā sagadījās.
Atrodoties iekš kaut kā tik liela, globāla – šajā gadījumā – Berlīnes mūra krišanas –, nespēju tvert to kopumā, tai lielajā izpausmē. Man tā bilde liekas kopā no mazām, reizēm it kā nesaistītām detaļām.
Tāpēc. Šī fotogrāfija tapa neilgi pēc mūra krišanas, kad Austrumberlīnes iedzīvotāji jau drīkstēja šķērsot robežu, tikai uzrādot pasi. Tāpēc arī šis Austrumvācijas industrijas varenības apliecinājums – automašīna Trabant (tautā saukta mīļvārdiņā – trābī) laukumā pie Reihstāga Rietumberlīnē. Mūris rīta miglā gandrīz nav redzams, tikai nojaušams, tas ir simbols. Pirms tam trābī tā paša gada vasarā fotografēju Prāgā. Ar tām tur bija pilni centra laukumi un ielas, sabrauktas krustu šķērsu, steigā pamestas. Tas bija laiks, kad Austrumvācijas pilsoņi bija atraduši iespēju mukt uz Rietumiem. Viņi legāli atbrauca uz Prāgu, lai vēlāk nelegāli dotos uz Rietumvācijas vēstniecību un lūgtu tur patvērumu. Izklausās vienkārši, bet praksē tik vienkārši tas vis nebija, jo viņus centās izķert gan vietējā policija, gan daudzie slepenie aģenti privātā. Tomēr daudziem tas izdevās. Kāpēc šīs automašīnas? Ļoti vienkārši – lielākajai daļai, gandrīz visiem pilsoņiem sociālismā, automašīna bija kā kulta priekšmets, kam ģimene ilgi krāja. Daudzi savas dzīves laikā tā arī nesakrāja naudu automašīnai. Protams, ar visu naudu vēl bija jātiek pie pirkšanas. Automašīnu atstāt likteņa varā tikai tādēļ, lai tiktu prom, tā bija liela izšķiršanās. Cilvēki uz to bija gatavi.
Toreiz skatījos uz pamestajām austrumvāciešu atstātajām mašīnām, un man bija skumji.
Pats iestājos automašīnas rindā Žurnālistu savienībā drīz pēc tam, kad tiku tajā uzņemts. Es rindā biju septītais. Septītais rindā biju vairākus gadus. Nevaru apgalvot, ka tajā laikā neviens nevienu automašīnu nenopirka. Droši vien nopirka. Bet numurs 7 man patīk. Kādu laiku biju astotais, bet drīz atkal septītais. Kad deviņdesmitajos nopirku sagrabējušu VW golfiņu, par automašīnas rindu pārstāju interesēties. Droši vien to likvidēja tāpat kā citas sociālisma paliekas. Varbūt vēl joprojām esmu septītais. Mana cieņa tiem, kuri tajos laikos brauca ar automašīnu, arī Austrumvācijas trābī mašīnītēm. Bet vēl lielāka tiem, kuri tajos laikos spēja savu auto atstāt, lai dotos jaunajā dzīvē.
Tam, kurš tajā novembra rītā uz laiku bija atstājis savu auto pie Reihstāga, šajā ziņā bija paveicies. Viņš bija sagaidījis to laiku, kad, tikai uzrādot Austrumvācijā izdoto pasi, varēja ar savu mazo auto lepni iebraukt Rietumberlīnē un atstāt to pie Reihstāga. Mūrī tobrīd bija izlauzts paprāvs robs. Automašīnas plūda cauri, šķita, nebeidzamā straumē. Austrumvācijas robežsargi pārbaudīja tautiešu dokumentus un smaidīja. Viņi zināja, ka vakarā tāpat jau visi brauks atkal atpakaļ. Nopirkt austrumvācieši par savām austrumvācu markām gandrīz neko nevarēja. Naudas kurss bija kosmisks. Toties aplūkot veikalu vitrīnas varēja, arī pašķirstīt īpašos žurnālus seksšopos vai tāpat vien pastaigāt ar ģimeni pa lielo veikalu KaDeWe Rietumberlīnē vai kur citur. Bija sācies neapturamais process. Arī Latvijā.
Decembrī, kad sākās Adventes laiks, toreiz vēroju, kā Rietumvācijas pilsētās atbraukušās trābī un Vartburg automašīnas vietējie iedzīvotāji izrotāja. Viņi pie sānskata spogulīšiem sēja dāvaniņas. Jaukas, krāšņi iepakotas. Droši vien tie bija kādi saldumi. Nav svarīgi. Pilnīgi svešiem cilvēkiem. Saviem tautiešiem.
Tas bija tāds laiks. Arī Latvijā.
Laikraksta Diena 2018. gada kalendāru veidoja fotogrāfa Aivara Liepiņa melnbalto fotogrāfiju izlase. Visu 12 mēnešu fotogrāfijas kopā ar fotogrāfa veidotajiem stāstiem var apskatīt portāla Diena.lv veidotajā sadaļā - Mirklis pirms!