Lai arī pasaulē šai veco ļaužu aprūpes namos un arī bērnunamos populārajai terapijai nav tiešas medicīniskas iedarbības, suņi ar savu klātbūtni vien spēj cilvēkus motivēt, raisīt dzīvesprieku un psiholoģiski labas sajūtas. Daudziem četrkājainie palīdz atveseļoties pēc ilgstošas slimošanas.
Pēdējās mājas
Mežciemā Rīgas pašvaldības apmaksātu ilgstošu sociālo aprūpi pašlaik saņem 280 klientu, liela daļa no viņiem ir seniori no 70 līdz 96 gadiem. Pansionāta klientu vidējais vecums ir 76,3 gadi. Gandrīz visiem vecajiem ļaudīm šīs ir pēdējās mājas. Kā atzīst RSAC Mežciems direktors Ainārs Judeiks, pēdējā laikā arvien vairāk veco ļaužu šeit nonāk, jau būdami nevarīgi, ar nopietnām saslimšanām, kas piekalušas pie gultas: "Visbiežāk šeit nokļūst tie seniori, kam ir vai nu problēmas ar dzīvesvietu, vai aprūpi."
Viena klienta uzturēšanās Mežciemā izmaksā aptuveni 15 eiro dienā. Šis ir viens no lielākajiem sociālās aprūpes centriem Rīgā, kurā ceturtā daļa vietu paredzētas demences pacientiem, taču pieteikumu tieši uz šo specializēto aprūpi kļūst aizvien vairāk. Tiesa, rindā uz vietu pansionātā, kur nokļūst ar sociālā dienesta nosūtījumu, var nākties gaidīt vairākus mēnešus.
Starp pansionāta iemītniekiem nav daudz fiziski aktīvu senioru, taču iespējas saglabāt kustīgu, mentāli aktīvu dzīvesveidu ir - tiek rīkotas vingrošanas, nūjošanas nodarbības, pieejami trenažieri, notiek boccia spēles. Aprūpes centrā iekārtota istaba galda spēļu cienītājiem, ir datori, bibliotēka, tiek organizētas ekskursijas pa Latviju un regulāri rīkoti koncerti. Kā stāsta A. Judeiks, pie vecajiem ļaudīm labprāt brauc muzicēt gan bērnudārzu audzēkņi, gan profesionāli mūziķi, bet prestiži kori pirms nopietniem koncertiem sarīko ģenerālmēģinājumus. Nāk brīvprātīgie - gan studenti, kas šeit iegūst praktisku pieredzi sociālās aprūpes jomā, gan dažādu konfesiju pārstāvji, lai vadītu kristīgus pasākumus.
Pietiek ar glāstu
Jau pirms vairākiem gadiem aprūpes centra vadītājs Judeiks ieintersējās par iespējamām kanisterapijas nodarbībām, ko varētu sniegt Latvijas kinologi. "Cenšamies katru gadu iestādē ieviest kādu jaunu pakalpojumu," paskaidro direktors. Tomēr jāteic, ka Latvijā suņu terapija sākusi attīstīties samērā nesen. Kinologs Viktors Mucenieks ar kanisterapiju sāka nodarboties pirms sešiem gadiem, bet pansionātā Mežciems ar saviem četrkājainajiem ieradās pagājušā gada jūlijā. Sadarbība izrādījās veiksmīga, un šogad Mucenieka vadītā biedrība Maigais suns savus pakalpojumus pansionātam sniedz regulāri.
Arī Mežciema sociālais rehabilitētājs Vilnis Gricaičuks-Puriņš atzīst: "Kanisterapijas nodarbībās aprūpes centra iemītniekiem uzlabojas oma, nomierinās satrauktais prāts. Mums te ir kundze, kurai vienmēr slikts garastāvoklis, neko negribas, bet atnāca Viktors ar suņiem, un kundze jau sākusi smaidīt. Bija kāds gadījums ar gulošu seniori, kurai centrālās nervu sistēmas bojājumu dēļ ir savilktas rokas - jau pirmajā reizē viņas roku uzlikām sunim uz skausta, un roka sāka darboties! Kundze pati bija pārsteigta. Tagad viņa jau gaida suņus un pati spēj apsēsties. Kanisterapija palīdz psiholoģiski, motivē cilvēkus atveseļoties."
Paliekošs efekts
Pansionāta iemītnieki paši var izvēlēties, vai kontaktēties ar labsirdīgajiem dzīvniekiem. Divu stundu garā pansionāta apmeklējuma laikā suņi ar kinologu apciemo gulošos seniorus palātās, tad notiek tikšanās pansionāta zālē ar tiem, kuri paši spēj pārvietoties.
"Par sunīšiem esmu sajūsmā, viens no tiem - melnā Gesija - reiz iekāpa manā gultā, apgūlās blakus, it kā gribēdams palikt pie manis. Tas bija tāds pārdzīvojums! Es ļoti mīlu dzīvniekus," prieku pauž Mežciema iemītniece, 85 gadus vecā Dzidra. Arī seniore Raja (70) ir apmierināta ar netradicionālo iespēju, viņa tur Bernes ganu sunītes Gesijas ķepu un saka: "Ja man būtu manas vecās mājas, es šo suni ņemtu pie sevis." Savukārt Genovefa (93), kura jaunību pavadījusi laukos Balvu pusē, paijājot četrkājainos terapeitus, atceras, cik daudz un kādi pašai bijuši suņi, un mazliet uztraucas, vai kanisterapijas suņiem kakla siksnas nav savilktas pārāk cieši. "Tās uzliktas pareizi. Būtībā ne siksnas, ne pavadas šiem suņiem nav vajadzīgas," mierina suņu saimnieks Viktors Mucenieks.
Viņš jau ir sadraudzējies ar pansionāta iemītniekiem. Zālē viņu gaida kundzes ar maisiņos sabērtiem cepumiem - gardumus pietaupījušas speciāli suņiem. Viktors smej, ka labāk būtu dzīvniekus tik aizrautīgi nebarot, tomēr seniorēm atteikt grūti. Vēl grūtāk no cepumiem atteikties ir bernietei Gesijai.
Suņi uzvedas rāmi kā jēri. Seniore Gunta jau zina - kad Pireneju kalnu suns Dafe apgulsies, uz viņas muguras varēs uzlikt un pasildīt kājas. Viktoram kopumā ir seši kanisterapijas suņi, viņš stāsta: "Lai suni varētu izmantot dzīvnieku terapijā, svarīgākā ir dzīvnieka audzināšana, kur sunim ar vārdiem, kustībām jau kopš mazotnes tiek skaidrots, kā jāuzvedas. Interesanti, ka mūsu kanisterapijas vecākie suņi paši izvēlas gados vecākus cilvēkus, kuriem īpaši izrādīt uzmanību. Pireneju kalnu suņi telpās uzvedas ļoti mierīgi, kustas lēnām - viņi piemēroti cilvēkiem, kuriem nepatīk straujas kustības. Citiem labāk patīk kustīgākais bernietis. Ideāli būtu, ja mums būtu arī maza auguma sunītis, kurš varētu iekāpt gultā pie gulošiem cilvēkiem. Taču Gesija dažkārt tā dara. Cilvēkam un sunim veidojas arī psiholoģiskā saderība, kuru gan nevaram pierādīt, tomēr tā pastāv."
Pirmoreiz pasaulē terapiju, kurā piedalās dzīvnieki, 1960. gadā pētīja amerikāņu bērnu psihiatrs Boriss Levinsons. Viņš konstatēja, ka seansā ar pacientu, kurā iesaistīts suns, cilvēka reakcija ir pozitīva, turklāt ilgstoši noturīga. Īpaši labvēlīga - ar nomierinošu, relaksējošu efektu - suņa klātbūtne ir situācijās, kad pacients atrodas krīzes stāvoklī. Pacientam tad mazinās nošķirtības un vientulības sajūta, uzlabojas sociālā saskarsme ar apkārtējiem pat tajos gadījumos, kad ar citu metožu palīdzību tas nav izdevies.
"Nupat redzēju - tā kundze, kura parasti bija drūma, šodien mūs sagaidīja, pirmoreiz pasmaidot. Tas ir milzīgs gandarījums," atzīst Mucenieks.