Apciemojam arī Lības draudzeni bitenieci Daci Nebēdnieci, ar kuru Lība ilgus gadus spēlējusi volejbolu un ar kuru kopā braukusi uz Karēliju bitenieku darīšanās. Dace atceroties smej, kā drošsirdīgā Lība Karēlijā uzskrējusi virsū īstam lācim, un savu draudzeni raksturo kā uzņēmīgu, nepagurstošu sievieti: "Nezinu, kad viņa guļ un kad apstājas." Ne velti Lība Zukule 2011. gadā kļuvusi par Kokneses goda pilsoni. Pati Lība, stāstot par savu veikumu, gan ir pieticīga: "Bez visiem šiem ļaudīm Vecbebros es nebūtu nekas. Bebru pagasts ir mana mīļākā vieta šajā pasaulē."
Būšu brigadiere!
Pārskatot neskaitāmos sertifikātus, piešķirtus par papildu izglītošanos, tāpat arī pateicības par ieguldījumu pagasta attīstībā un Likteņdārza tapšanā, par sporta svētku un sacensību organizēšanu, kā arī par aktīvu līdzdalību brīvprātīgajā darbā Latvijas Samariešu apvienībā un Sarkanajā Krustā, taujāju - pa kuru laiku Lība to visu pagūst?
Taču atbildes vietā uz šo jautājumu viņa sāk stāstīt par Austras kundzi, kura ik dienu jāapciemo, jo pati saviem spēkiem vecā kundze vairs nespēj iziet no mājas. Par Kokneses novada represēto nodaļas plānotajām aktivitātēm - Lība ir šīs nodaļas izpilddirektore jau piecus gadus. Par nākamajām volejbola sacensībām, ko Lība parasti organizē ar savu dēlu. Par datorklasi, kas Vecbebros noteikti jāiekārto. Vai Lībai pašai mājās ir dators? Nē, viņa saka. Un kam viņai tas, jo diena sākas jau pussešos no rīta un beidzas ap pulksten 23, kad atliekot vien iekrist gultā un aizmigt. Ieradums agri celties Lībai vēl no tiem laikiem, kad viņa braukājusi ar piena mašīnu, savākusi pienu. "Traktorista tiesības arī man ir," piebilst Lība. Sava automašīna Lībai arī ir, bet ikdienā Lībai labāk patīkot braukt ar divriteni. Viņa joprojām spēlē volejbolu. "Domājat, man nekas nesāp? Sāp tāpat kā daudziem šajā vecumā, taču es tajās sāpītēs neklausos," atzīstas Lība.
Par vecumu taujāt Lībai būtu nepieklājīgi, jo viņā ir tik daudz enerģijas, ka no tās varētu ražot elektrību. Un tik daudz plānu, ka, šādā ritenī griežoties, vecums var nepagūt līdzi Zukules tempam. Jau bērnībā Seces pagastā, kad pēc izsūtījuma 1957. gadā ģimene atgriezusies no Omskas apgabala Tjukaļinskas rajona (Lība ir dzimusi tur - red.), Lības krusttēvs sapratis - šis meitēns nevar būt strādnieks, jālaiž par brigadieri. Lība krusttēvam arī apsolījusi - viņa būs brigadiere! Tas ir Lības talants - organizēt. Bet lielākā kaislība - volejbols. Tagad Lība organizē sacensības vieglatlētikā, diska mešanā, dambretē, šķēpa mešanā, bet visvairāk gandarījuma esot par šī gada augustā paveikto - kopā ar dēlu noorganizējuši Jāņa Krievāra piemiņas kausa izcīņu volejbolā. Šis vīrs Lībai vienmēr bijis autoritāte, turklāt, pateicoties Krievāram, Lība nokļuvusi Vecbebros.
Labākā šķēpmetēja
Skolas laikā Lība bijusi liela sportiste, savā vecuma grupā Latvijā labākā šķēpmetēja. "Volejbolu apguvu pulciņā, tas ļoti iepatikās. Krievārs tolaik Koknesē organizēja sporta svētkus. Atceros, reiz pa dienu mājās strādājām pie siena, skatos, pagalmā iebrauc motocikls ar blakusvāģi - Krievārs atsūtījis man pakaļ, esot jābrauc - nav kas komandā spēlē. Domāju, kā lai tēvam atprasos? Mamma saka: "Tēvam neteiksim neko, galvenais, vakarā, kad gulēt jāiet, esi mājās." Citas meitenes palika ballēties, es braucu mājās," stāsta Lība. Pēc vidusskolas šķita pašsaprotami turpmāko dzīvi saistīt ar sportu. Kad Lība Cēsīs pabeidza pedagoģisko klasi kā fizkultūras skolotāja, viņa atgriezās strādāt Secē. Kad Krievārs uzzinājis, ka vecais fizkultūras skolotājs - tēlnieks un boksa čempions Voldemārs Jākobsons vecuma dēļ Bebru skolā vairs nestrādās, pārvilinājis Lību uz Bebriem. Lība atceras, kā Jākobsons sēdējis uz soliņa zem liela lietussarga un inspicējis, kā viņa vada fizkultūras stundas. Taču ilgi par fizkultūras skolotāju strādāt Lībai nav iznācis - grūtniecības septītajā mēnesī Lībai plīsa aklā zarna. Laime, ka abas ar meitiņu palika dzīvas, tiesa, slimnīcās Lība pēc tam pavadīja gadu. Pēc izveseļošanās Lība kļuva par saimniecības daļas vadītāju pagasta bērnudārzā, kur nostrādāja 22 gadus.
Prieks darīt labu
Nav precīzi nosakāms mirklis, kad Lība saprata - palīdzēt citiem ir bauda un gandarījums. Un pamudinājums, kaut arī pēc 50 gadu vecuma, tomēr sākt studēt. "Domāju - tādā vecumā mācīties?! Tomēr vecums nav šķērslis," tagad uzskata Lība. 2004. gadā viņa saņēma ieteikumu no pagasta, iestājās augstskolā Attīstība un pēc pieciem gadiem ieguva bakalaura grādu sociālajā darbā. "Es gribēju pārmaiņas. Un pēc tam biju priecīga, ka saņēmos un ieguvu diplomu," teic Lība. Paralēli studijām viņa strādājusi bērnunamā Dzeguzīte par audzinātāju un Bebru pagasta padomē par sociālo darbinieci. Kopš 2009. gada ir pilntiesīga pensionāre. Bet kā brīvprātīgā darbojas Latvijas Sarkanajā Krustā un Bebros vada darbu Sociālās palīdzības istabā. "Tas man sagādā prieku - darīt cilvēkiem labu," atzīst Lība un piebilst: "Te neviens no mums algu nesaņem, visi darbojamies kā brīvprātīgie. Paldies pagastam, ka mums piešķīra istabu un varam darboties. Pie mums nāk ļoti daudz cilvēku."
Taujāju - vai, šādi darbojoties, cilvēks reiz neizdeg? "Izdegt var. Un es degu par savu pagastu," saka Lība. Tad apņēmīgi piebilst: "Bet es neizdegšu!" Viņa ir pārliecinājusies - katrā cilvēkā ir viņa spēks un vēl mazliet. Un šis mazliet ir griba, kurai ir neaptverams spēks... Lībai ir kāds sapnis: "Kad izveidos Likteņdārzu un tur būs muzejs, es gribētu strādāt muzejā. Nav runa par algu - es tur gribētu strādāt tāpat."
!