Sarunāt tikšanos ar ikšķilieti Uldi Alksni nebūt nav tik viegli. Vasaras vidū viņš bija Gruzijā, Svanetijā, vismaz trīs reizes nedēļā skrien orientēšanos mežā, reizi mēnesī brīvdienās ar pārgājienu projekta Apkārt Latvijai dalībniekiem tūlīt būs jau apgājis apkārt Latvijai, darbdienās uzrīko arī kādu lokālu pārgājienu vai ekskursiju.
Darbs kā piedzīvojums
"Man tās aktivitātes ar tādiem pārtraukumiem," uzreiz uzsver Uldis, vaicāts, kā noturēt sevi formā. Medaļu orientēšanās sacensībās viņam ir ļoti daudz – ja uzkārtu kaklā, pleci sagumtu. Pirmo reizi orientējies, mācoties 8. klasē. "Mana dzimtā puse ir Saldus. Tur darbojās viens no pirmajiem orientieristiem – Rihards Mankus. Mana vecākā māsa vidusskolā skrēja tā saukto slēgto maršrutu. Tas nozīmēja, ka maršrutā dodas trīs cilvēki, katram uz muguras kontrolsvars – parasti tie bija ķieģeļi ap astoņi kilogrami –, rokā karte un kompass," ieskicē Uldis. Bet noteikumi mainījās, radās orientēšanās. Tur pieredzēts viss – sākumā katrā kontrolpunktā bijis citas krāsas zīmulis, lai atzīmētos, tagad tas viss jau notiek elektroniski. Kad 1964. gadā Uldis stājies tagadējā Latvijas Universitātē, jau iestājeksāmenu laikā viņu uzrunāja universitātes tūrisma sekcija – lai piedaloties Baltijas tūristu salidojumā Igaunijā. Pie sporta aktivitātēm vēl jāpiemin soļošana. "Tīri labi gāja – Latvijā jauniešiem biju labāko trijniekā," saka sporta entuziasts.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 15. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!