Pateicoties jūras tuvumam, Pāvilostā gaiss vienmēr spirgts. Guntas Raibartes pagalmā jo sevišķi – viņas māju pilsētiņas nomalē ieskauj priežu audze. Pirms piecdesmit gadiem iegādājoties īpašumu, jauno Raibartu ģimeni nebiedējis ne ēkas bēdīgais stāvoklis, ne kapsētas tuvums. "Kapi man nekad nav traucējuši, un pašlaik – vēl mazāk. Arī bail nav, kaut gan dzīvoju viena; vīrs jau desmit gadu guļ tepat, kapsētā, bet dēls ir aizbraucis strādāt uz Zviedriju," mierīga ir Gunta Raibarte.
Siļķu balle
Vaicāta, ar ko piepilda ikdienu, pensionāre rāda satraumēto roku. "Nu jau iet uz labo pusi, esmu optimiste," gatavojot kafiju, nosmaida Gunta. Uzmundrinošais dzēriens ir obligāta rīta sastāvdaļa, taču pirmais uzdevums – pabarot vācu aitusuni Rondo un septiņpadsmitgadīgo runci Sušķīti. Tāds vārds kaķēnam dots, jo mazotnē viņš allaž spēlējies saslaucītos gružos un uz citiem vārdiem nereaģējis.
Adot Guntas kundzei patīk kalt plānus – ko vēl noorganizēt savējiem, pensionāru apvienības Varavīksne sešpadsmit dalībniekiem. Pāris gadu pēc vīra nāves gan itin neko nav negribējusi. Aktīvās sievas aicinājuši pie sevis. "Teicu, ka neiešu, tomēr aizgāju. Šodien saku paldies, jo mani izvilka no depresijas un beigās ievēlēja par vadītāju. Domes cilvēks mums raksta projektus, rīkojam nūjošanas un riteņbraukšanas nodarbības. Uz sporta pasākumiem aicinām arī seniorus no kaimiņu pagastiem. Meitenēm ir filcēšanas un adīšanas pulciņš. Zeķes dāvinām pansionāta iemītniekiem. Par to saņēmām Labklājības ministrijas pateicības rakstu. Svinam dzimšanas dienas, mežā uzvārām gaileņu vai skābeņu zupu. Viena no atraktīvajām kundzītēm savā dārzā uzrīkojusi Siļķu balli. Kartupelis, lauku rūgušpiens, krējums un siļķe – garšo lieliski! Piejūras pašvaldību senioru festivāls katru gadu notiek citā vietā. Pāvilostā to vadīju es, un domes priekšsēdētājs par to man publiski pateicās uz skatuves. Ir ļoti svarīgi būt cilvēkos, to arī citiem senioriem iesaku," teic Gunta.
Pandēmija, viņasprāt, apturēs ne vienu vien plānu un ieceri. "Kovidam beidzoties, būsim iemācījušies citādāk dzīvot. Darbs vajadzīgs visiem, taču es domāju, ka augs bezdarbnieku rindas. Jo vairākas profesijas izzudīs un ofisos vairs nesēdēs desmitiem darbinieku, viņu pienākumus ar datora palīdzību paveiks viens. Bet dzīvosim – redzēsim," tā Gunta.
Gunta Raibarte
- Dzimusi 1948. gadā.
- Mācījusies Kuldīgas pamatskolā, Zūru Profesionāli tehniskajā vidusskolā.
- Strādājusi Kuldīgas sakaru mezglā, Liepājas zivju kombinātā un zvejnieku kolhoza Kursa Pāvilostas filiālē.
- Pēdējā darbavieta – zivju veikalā.
- 2013. gadā saņēmusi pašvaldības godinājumu Goda novadnieks.
- Dēls Artis, mazbērni Jānis un Dārta.
Zābaki un kažoks
Gunta Raibarte bijusi aktīva, kopš sevi atceras. Pamatskolā darbojusies Sarkanā Krusta pulciņā, vēlāk "vervējusi" donorus. Sākoties Tautas frontei, Pāvilostā pārņēmusi vietējās nodaļas vadību, barikāžu laikā organizējusi vietējo iedzīvotāju grupu došanos uz Rīgu un rūpējusies par vīriem līdzi dodamo ēdienu.
"Kad dēls Artis vēl dienējis Padomju armijā uz atomzemūdenes, rakstīju viņam vēstules, un bija grūti viņu pārliecināt, ka Latvijā notiek pārmaiņas. Tikko aizsūtīju Groduma dziedātās Zābaku dziesmas vārdus, saprata. Barikāžu laikā uz Rīgu pārmaiņus devās gan man vīrs, gan arī dēls, un es, protams, raizējos. Pāvilostā dzīvo gandrīz tikai latvieši, te valdīja diezgan liela vienprātība, zvejnieku kolhoza Kursa vadība bez ierunām deva transportu. Padomju armijai aizejot, mūsu dēls kļuva par pirmo robežsargu priekšnieku Pāvilostā. Bet dažs komunists ātri apmeta kažociņu otrādi. Bija jāseko līdzi, ko tāds runā un domā, – vai nav kā filmā Kāzas Maļinovkā... Mainoties varām, kinovaronis fiksi mainīja cepures."
Gunta nešaubās, ka pirms trīsdesmit gadiem, dodoties aizstāvēt Rīgu, cilvēki to darīja, lai dzīve Latvijā būtu labāka. Tagad daļa vecākās un vidējās paaudzes svārstās, vai to darītu atkal, bet jaunākie par atmodu zina tikai no mammu un vectēvu nostāstiem. "Taču viņu vidū ir arī patrioti. Pašlaik mūsu jaunsargiem sagatavoju vēsturisku materiālu no grāmatiņas vecajā drukā Piemineklis – lai papēta. Ja pedagogi aicinās, varu iziet parunāt, skolā jau bērniem stāstīju par barikāžu laiku," stāsta Gunta.
Uz tiem, kas pukst, ka "ne jau par tādu Latviju cīnījāmies", Guntas kundze lūkojas no dažādiem aspektiem: "Ne visi, bet daudzi paši ir vainīgi – nogrimuši "zaļajā pūķī", līdz ar to darba nav. No 1. janvāra minimālā darba alga būs 500 eiro, bet veikalā cenas aug. Un ko lai dara pensionārs ar mazo pensiju?"
Ķivere ar skujām
Gunta ir piedzimusi Valmierā. Viņas mamma mirusi, kad mazajai bijuši tikai divi gadiņi. Tētis meitenīti uzaudzinājis savā otrajā ģimenē Kuldīgā. Audžumāte bijusi ļoti sirsnīga, mīlējusi kā pašas atvasīti. No bērnības atmiņā palikusi darbošanās dramatiskajā pulciņā, zivtiņu ķeršana upē kopā ar brāli un bīstama laišanās ar ragaviņām no kalna, kas beigusies pašā ielas malā. Mēģinājums uzpīpēt kartupeļu laukā savukārt beidzies ar to, ka kaimiņu meitene nostučījusi, un interese par cigaretēm zudusi uz visiem laikiem.
Profesiju meitene izvēlējusies neparastu – ieguvusi traktora un kombaina vadītājas tiesības. Prakses laikā kūlusi labību ar lielo Ņivu un pēc arodskolas strādājusi par šoferi. Iespējams, par spīti vecākiem, kuri ieteica apgūt šuvējas arodu.
"Draudzene, ar kuru dejoju deju kolektīvā, savu dzimšanas dienu maijā svinēja restorānā. Lai gan man jau bija deviņpadsmit, baidījos, ka mamma var nelaist, kaut ko samuldēju, lai tiktu. Tajā kompānijā iepazinos ar savu Jāni, viņš tolaik dzīvoja Jūrkalnē. Jau rudenī svinējām kāzas, jo dēls jau bija pieteicies," atceras seniore. Jānis Pāvilostā ātri sameklējis virpotāja darbu, Gunta zivju kombinātā gatavojusi garšvielas konserviem un prezerviem. Dažus gadus ģimenīte padzīvojusi īrētā miteklī. Kad parādījusies iespēja dabūt no kolhoza aizdevumu namiņa iegādei, Jānis dažus gadus gājis jūrā, lai atmaksātu parādu.
Pie auto vadītāja apliecības Guntas dzīvesbiedrs ticis krietni vēlāk, reizē ar dēlu. "Pie mūsu motocikla "ragiem", protams, biežāk bija vīrs, bet esmu arī pati braukusi. Reiz Jānis uzsēdās aizmugurē, kārtīgi nepieturējās un, kad uzdevu gāzi, atmuguriski nogāzās zemē. Ķivere pilna ar skujām!" atceroties piedzīvoto, stāsta pāvilostniece, tad nopūšas: "Līdz "zeltam" neaizvilkām, pēc 42 gadu kopdzīves vīrs aizgāja ar vēzi. Bez strīdiem, uzbļaušanas neiztiek neviena ģimene, jo sava utīte ir katram... Lai laulības dzīve izdotos, manuprāt, abiem pa reizei ir jāpiekāpjas un jāizrunā lietas, nevis jākašķējas. Mums ar Jāni nebija noslēpumu un līdz šai dienai nav arī ar dēlu. Artis plānoja ar manu mazdēlu, arī Jāni, uz Ziemassvētkiem atbraukt no Zviedrijas. Diez kā būs – nav jēgas atskriet, ja brīvdienas jānosēž karantīnā te un atgriežoties arī tur."
Nepieciešamo informāciju Gunta iegūst internetā, reizēm nopērk kādu avīzi vai žurnālu, bet presi neabonē, viņa paskaidro: "Agrāk mājās vienmēr bija gan Sports un Diena, gan vietējais laikraksts. Man nav tā mazākā pensija, bet, dzīvojot viena, vairs nevaru atļauties. Visas vajadzības jāsaliek pa plauktiņiem – lai neiebraucu auzās. Tāpēc arī programmu nepērku, apskatos datorā vai televizorā." Apgūt datoru un skārienjutīgo telefonu Guntu rosinājis dēls, ar viņu, mazdēlu, tāpat kā ar krustmeitu, kura dzīvo Vācijā, un radiem kontaktējas skaipā un WhatsApp. Gunta Raibarte zina droši – viņas dēls pie savas ģimenes Ādažos atgriezīsies noteikti. Par mazdēlu, kuram jau ir zviedru draudzene, grūti spriest.