Valstī vecuma pensiju saņem 482 000 cilvēku (2013. gada dati). No visiem Latvijas iedzīvotājiem 36 procenti savas ģimenes materiālo stāvokli uzskata par ļoti sliktu (liecina DNB barometra pētījumi). Tai pašā laikā, pēc Valsts kontroles datiem, fenomenāli pieauguši centrālo valsts iestāžu izdevumi: 2011. gadā tie bija 12,2 miljoni, 2012. gadā - 13,6, pērn - jau 16 miljonu. 56 procenti no šīs naudas aiziet dažādu semināru rīkošanai un korporatīvām ballēm. Paredzētais pensiju pielikums - tikai pensijām zem 250 eiro - nozīmē to, ka ļoti nabadzīgais tiks pielīdzināts nabadzīgajam. Bomzītis, kurš mūžā nav darbavietas durvis vēris, ar laiku būs vienādā statusā ar cienījamu profesoru. Varbūt labāk padrupināt to betona sienu, kura šķir sabiedrības eliti no pārējās tautas?
Ne jau mītiņš atrisinās problēmas. Ir svarīgi parādīt, ka senioru armija ir liela un vienota, ar savām patstāvīgām domām. Ar to būs jārēķinās. Lai viss noritētu korekti, jāpiestrādā organizatoriem. Ļoti smalkjūtīgi seniori varbūt kautrēsies pieprasīt kaut ko sev no valsts maka. Kas zina, pietrūks ministru algu paaugstinājumam un valsts ierēdņu aparāta paplašināšanai. Bet ministri un to potenciālie kandidāti, kā redzam, nav ideālisti, noteicošais ir atalgojums.
Vai ministru algas ir adekvātas patērētajai smadzeņu šūniņu enerģijai un pietiekamas dienišķajām vajadzībām, nevaru spriest. Tā ir cita orbīta. Bet lieku reizi šai mītiņā derētu atgādināt, ka viņi ir nabadzīgas valsts ministri.
Tikai atpalikušu Āfrikas valstu vadītāji dzīvo zelta kalnos, kamēr tauta ir postā. Varbūt izskanēs skarbāks vārds, bet Anšlavs Eglītis ir teicis: «Politiķi nemaz nevar apvainot. Vai arī tas nav politiķis.»
Būs seniori, kas teiks: «Mums jau nemaz nav tik slikti, citiem sliktāk.» Tiesa. Galus jau kaut kā kopā savelkam, pie mums nešauj, lidmašīnas un bumbas uz galvas nekrīt. Varam tikai just līdzi cilvēkiem, kuriem jābēg no mājām. Pie mums Latvijā, paldies Dievam, dzīve rit savu gaitu.
Pēc pensionāru mītiņa politiķiem sirds žēlumā nesažņaugsies un neviens nemetīsies sasaukt valdības ārkārtas sēdi veco ļaužu atbalstam. Tomēr būsim atgādinājuši, ka esam spēks un gatavi cīnīties par cilvēka cienīgu dzīvi. Tad pikets būs sevi attaisnojis. Ir ne mazums senioru, kurus materiālas problēmas nenodarbina. Tos aicināsim būt solidāriem.
Cienītie seniori, dāmas un kungi! Septembrī jau būsim saulītē atvilguši, gana sasmēlušies siltuma. Sēnes būs salasītas, gurķi samarinēti. Tad jau 6. septembrī varēsim aut kājas un posties uz Rīgu.
Kad tad, ja ne tagad, un kas tad, ja ne mēs paši.