Edīte Lasmane savu veikumu vērtē pieticīgi: "Nerakstiet par mani, bet par mūsu 62 cilvēku kolektīvu, kas rūpējas par aptuveni 130 klientiem, par to, kā mēs visi kopā te dzīvojam. Uz brīvu vietu pansionātā veidojas rinda, acīmredzot daudziem nav, kur palikt. Doma par savu kaktiņu, savu stūrīti cilvēkam paliek arī pēc tam, kad ierodas šeit ar vienu čemodānu, bet pat Bībelē teikts, ka pienāks laiks un tevi vedīs. Dažu atved pat īsti nepaēdušu: ne visiem mājās ir četras ēdienreizes kā šeit. Pie mums viņš atkopjas." Saimnieko patstāvīgi No valsts iestādes pansionāts vispirms pārtapa par bezpeļņas organizāciju, tad par pašvaldības SIA un beidzot par pastāvīgu uzņēmumu. Lasmane neslēpj, kas redzams budžeta ieņēmumu ailītēs: iemītnieku pensijas, viņu piederīgo vai pašvaldības iemaksas, kā arī vietējo un ārvalstu ziedotāju pienesums. "Liels atspaids mums ir pieci tā sauktie zelta cilvēki, kuri ienākuši pansionātā līdz 1997. gadam un par kuriem valsts piešķir mērķdotāciju. Bet neviens nav mūžīgs. Līdz ar to valsts dotācija ar katru gadu samazinās. Nupat tika pacelta alga valsts pansionātu darbiniekiem, bet mums pašiem naudiņa jānopelna."
Tāpēc Lasmane augstu vērtē ikviena labdara ieguldījumu. Aizputnieks Eduards Dambergs pagalmā ierīkojis strūklaku, ēdamzālē uzbūvējis kamīnu un apgleznojis ēdamzāles sienu. Vietējais dārzkopis uzdāvinājis augus apstādījumiem, piena SIA Elpa vadītājs Gundars Sisenis – piena separatoru, kāds gleznotājs savas gleznas un koktēlnieks – skulptūru. Šveicieši Lora un Arnolds fon Hiršaitis sākumā ieradušies aplūkot gleznaino apkārtni. Arnolda tēvs savulaik Aizputē kalpojis par mācītāja palīgu.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 20. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!