Viņš zina teikt, ka no 375 000 viensētu šajā pusē 1940. gadā bija palicis 73 000, 1985. gadā - trīs simti. Savulaik, kad strādājis Kuldīgas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā, bijis uzdevums palīdzēt muzejiem vēstures lietu vākšanā, bet tolaik muzejiem bijusi maza interese par šādām liecībām. Te ir vecas pūra lādes, vērpšanas ratiņi, 1909. gada skapis, sēklu kodinātājs, separatori, veco vācu kapu ķēdes un sētiņas, darbarīki - tas ir ceļojums laikā! Pagalmā stāv arkls, un par to viesiem tiek vaicāts: kas tas ir? «Arkls tīrumā ir skaistākais ģerbonis pasaulē, teicis Kārlis Ulmanis,» definīciju atklāj Atis Bērtiņš.
Fantomass ar skaņuplati
Bērtiņa kunga māja ir unikāls viensētu piemiņas muzejs, kurā vieta atrasta ne vien zvaniem, pulksteņiem, lampām, radio, patafoniem, svētbildēm, grāmatām, 840 žurnāla Atpūta numuriem, bet arī četrarpus tūkstošiem skaņuplašu. «Tas nekas nav. Internetā lasu, ka Vācijā kolekcionāriem ir simtiem tūkstošu plašu,» pieticīgs ir kolekcionārs, lai gan viņš ir vienīgais skaņuplašu kolekcionārs Latvijā, kuram izdevies savākt divas trešdaļas no visām Baltijas valstīs fabrikā Bellacord Electro izdotajām skaņuplatēm. Drīzumā nāks klajā Ata Gunivalža Bērtiņa grāmata par Latvijas skaņuplašu vēsturi simt gadu garumā. Materiālus viņš sācis vākt 1997. gadā, un nu 600 lappušu biezais manuskripts jau gatavs.
Lai izpētītu visu savākto kolekciju, literatūru, Birzniekos varētu pazust uz visu vasaru. Kur nu vēl unikālajās šellakas skaņuplatēs noklausīties Latvijas slavenākos 30. gadu operdziedoņus un šlāgermūziku! Pats Atis Bērtiņš bilst, ka skaņuplates mūzika uz viņu iedarbojoties spēcīgāk nekā jebkādi nomierinoši līdzekļi.
Starp citu, Atis Bērtiņš nav muzikologs, pat ne vēsturnieks. Pēc izglītības jurists, savulaik strādājis par krimināllietu izmeklētāju Rīgas pilsētas milicijas pārvaldē. «Vidusskolā mēs, puikas, salasījāmies burlaku romānus - īpaši modē bija Edgara Vollesa kriminālromāni, Fantomass - un milzīgi sašūmējāmies, nu tik būs! Meklēsim, ķersim noziedzniekus, būs baigi interesantā dzīve,» atceras Atis. Reālā dzīve gan pēc tam parādījusi ko citu. Par izmeklētāju viņš nostrādājis tikai līdz 1962. gadam, tad kļuvis par padomju laiku bezdarbnieku. «Tāpēc, ka sarakstījos ar ārzemēm - Alfrēds Vinters sūtīja man savas plates. Rakstīju arī vācu dziedoņiem, un tas beidzās ar to, ka mani izsauca uz kadru daļu un pateica: padomju oficierim nav labi būt saistītam ar buržuāziskajiem nacionālistiem. Tā kā neņēmu vērā viņu mājienus, mani atbrīvoja no darba,» stāsta Atis. Bet ilgi bezdarbniekos viņš nav sēdējis - 1963. gadā sācis strādāt Latvijas Radio par ārštata korespondentu. «Tad sākās mana augšupeja,» to laiku raksturo Atis Bērtiņš.
Tas tomēr ir liktenis
Taču veidot radioraidījumus par darba pirmrindniekiem Atim nav īpaši paticis. Dažus gadus vēlāk viņš pārvilināts uz Latvijas Televīziju - kļuvis par raidījumu daļas redaktoru, strādājis arī Panorāmā. Tomēr arī tur valdošā cenzūra - ko drīkst, ko nedrīkst rādīt - darba prieku krietni mazinājusi. Līdz liktenis bija lēmis atbraukt, padzīvot Īvandē un nedaudz vēlāk - 1975. gadā - atrast jaunu mājvietu Rumbas pagastā. Kopš tā laika Atis Bērtiņš, var teikt, ir kuldīdznieks - katrā ziņā īstens Kuldīgas novada patriots.
Kuldīgas rajona Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā viņš nostrādājis 20 gadu. Veidojis arī avīzi par novada dabu un vēsturi: «Braucu pa novadu, pētīju katru pagastu, tā vēsturi. Kopumā iznāca 26 numuri.» Taujāts, kas tomēr ir lielāka kaislība - novada vēsture vai skaņuplates -, Atis Bērtiņš teic - tomēr skaņuplates, lai arī jurista karjera plašu dēļ tika sabojāta. «Tā tam bija jānotiek. Kā būtu, ja es turpinātu strādāt Rīgā? Domāju, diez vai tik daudz būtu savākts.»
A. Bērtiņa kolekcija ir nodēvēta par skaņuplašu muzeju. «Kautrīgi atzīstos, ka tas mazliet pārspīlēti. Tomēr painteresējos, kas nepieciešams, lai būtu muzejs, - ir jābūt krājumam un pētnieciskajam darbam. Un jābūt pieejai apmeklētājiem - tas viss man ir,» gandarījumu pauž seniors. Viņš spriež, ka jurista darbs diez vai būtu darījis laimīgāku. «Toreiz biju pārskaities par atlaišanu, gāju sūdzēties, bet šodien saku - paldies Dievam! Ne tikai darbs man bija apnicis, arī tie pārpildītie Rīgas tramvaji ar milzīgo grūstīšanos, lamāšanos... Tas tomēr ir liktenis.»
Klubiņiem nav laika
Pensijā Atis Bērtiņš aizgājis 1992. gadā, taču turpinājis aktīvi darboties. 2011. gadā Latvijas Radio 2 viņš veidojis raidījumu ciklu Labākais no Bellacord Electro. Senioru saietus gan viņš neapmeklē. «Man tam nav laika! Brīnos, ka pensionāri sanāk klubiņā un sūdzas, cik grūti dzīvot, - ierastais darbs pagalam, un vairs nav ko darīt. Pensionārs ir tas, kurš sēž uz soliņa, pīpē kaļķīti un nezina, ko iesākt. Es tam neatbilstu. Man vajadzētu iet augšā, salabot visus pulksteņus. Ar skaņuplatēm tik daudz ko darīt - sistematizēt, digitalizēt. Man nav laika domāt par vecumu, jo nav tāda brīža, ka nebūtu, ko darīt, un es teiktu: tagad klausīšos savas plates. Taču es to daru gan - zināt, kā? Atveru internetā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās bibliotēkas seno ierakstu kolekciju. Kopš pagājušā gada tā aug, tur ir visas manas vecās plates, ko pamazām vedu viņiem, - jau vairāki simti ir ierakstīti. Tās ir attīrītas, uzlabotas, un tā es tās klausos,» smej A. Bērtiņš. Viņš uzskata - bez mūsdienu modernajām tehnoloģijām iztikt nevar. Vai Atim vēl ir arī kādi lielāki mērķi? «Mērķus neizvirzu - viss notiek pats no sevis.»