Galdā tiek celta mājastēva jubilejas torte – dienu pirms mūsu sarunas Latvijas Sporta muzejā draugi un cīņu biedri nosvinēja Mārtiņa Pagodkina 75. dzimšanas dienu. Ja godīgi – nebūtu Mārtiņa uzņēmības un neatlaidības, nebūtu Latvijai arī Sporta muzeja, kas atrodas Vecrīgā, Alksnāju ielā 9.
Viņa Augstība gadījums
Mārtiņš piemin, ka dzīvojamais rajons Purvciems uzcelts kādreizējā Hausmaņa purvā un cara laikā XIX gadsimtā te dzīvojuši Rīgas ormaņi. Vēlāk te bija augļu dārzu kolonijas, kurās saimniekoja VEF, Vagonu rūpnīcas un citu rūpniecības gigantu strādnieki. Te atradās arī Mārtiņa vecāku dārza mājiņa un iekoptais zemes pleķītis. XX gs. 60. gadu beigās toreizējā vara lēma, ka rekultivētajā purvā tiks celts dzīvojamo namu rajons Purvciems, bet dārziņu īpašniekiem piešķīra 600 kvadrātmetru lielus zemes gabalus Egļupē. Tur pirms četrdesmit gadiem uzcēla māju un iekopa zemi arī Pagodkinu ģimene.
Mārtiņš ir caur un cauri rīdzinieks, izaudzis pašā Rīgas centrā, Skolas ielā. No 1. līdz 11. klasei viņš mācījās Rīgas 49. parauga pamatskolā, kas, gadiem ritot, paguvusi pārtapt par tagad elitāro 49. vidusskolu. "Ar sportu "saslimu" 1955. gada 4. oktobrī. Atceros kā šodien – sētas puikas Dinamo stadionā trenējās futbolā, viņiem nebija vārtsarga, pierunāja mani. Starp citu, tieši šajā dienā iznāca laikraksta Sports 1. numurs, kuram pateicoties es pēc divdesmit pieciem gadiem sāku strādāt žurnālistikā."
Mārtiņam tuvie sporta veidi bija futbols, hokejs, rokasbumba un ātrslidošana. Katrā no tiem Pagodkinam bija vērā ņemami sasniegumi: "Ātrslidošanā es tiku līdz Latvijas izlases durvīm, bet futbolā līdz Daugavas dublieru vārtiem."
Dabiski, ka sportiskā jaunieša ceļi veda uz Fizkultūras institūtu, bet ceļu aizšķērsoja obligātā veselības pārbaude: "Nosacīti esmu ar pusotru aci, man ir monokulārā redze. Tas mani izglāba no dienesta armijā, bet Fizkultūras institūts uzņēma tikai pēc vairākkārtējiem piegājieniem. Esmu diplomēts fizkultūras skolotājs, treneris.»
Punktu lielajam sportam pielika smaga apsaldēšanās. Turpmāk dienišķā maize tika pelnīta ar sporta dzīvi saistītos amatos – Mārtiņš bija sporta metodiķis, ātrslidošanas treneris, mācību pārzinis sporta skolā, fizkultūras skolotājs.
Staigāt pa virvi
Toreizējā Ļeņina rajona Sporta komitejā strādājot, gadījums Mārtiņam piespēlēja iespēju tikties ar latviešu strēlnieku, Latvijas smagatlētu un sporta relikviju kolekcionētāju Voldemāru Šmidbergu (1893–1975), kura mūža sapnis bija izveidot Latvijas Sporta muzeju.
Mārtiņš stāsta: "Esmu absolūts diletants muzeju lietās, bet skolotāja Marga Vasiļevska manī bija radījusi interesi par vēsturi, viņa iemācīja saprast, ka vēsture nav tikai sauss gadskaitļu un faktu uzskaitījums. Tas man ļāva piedalīties Sporta muzeja pamatu veidošanā. Visādi bija. Ļoti grūti gāja ar muzeja idejas "caursišanu". Laiki bija tādi, ka par Latvijas laika sportistu sasniegumiem bija aizliegts pat ieminēties. Šmidberga neizsakāmi vērtīgās kolekcijas eksponāti galvenokārt stāstīja par cariskās Krievijas un Latvijas pirmās brīvvalsts laika sportistu sasniegumiem! Laipojām kā varējām un pratām. Tajā laikā relikvijas glabājās sporta namā Aurora organizētajā izstādē, bet pārējās, arī sudrablietas – manā dzīvoklī. Bija jāpaiet četrpadsmit gadiem, lai sporta varenie beidzot izšķirtos par Sporta muzeja dibināšanu un pārņemtu kolekciju."
Tā bija staigāšana pa virvi, jo padomju laika partijas darboņiem tādu muzeju nemaz nevajadzēja. Mārtiņš ar domubiedriem nenolaida rokas, un 1992. gadā, pateicoties arī toreizējai Sporta komitejas vadībai un Daumantam Znatnajam, muzejs ieguva savas pašreizējās telpas Alksnāju ielā.
Ar dullumu galvā
Mārtiņš sauc to par dullumu, kas trīsdesmit septiņu gadu vecumā viņam lika mesties žurnālistikas džungļos. Trīspadsmit gadi pagāja Sportā, seši Neatkarīgajā Rīta Avīzē. Deviņpadsmit darba gados žurnālists bijis neskaitāmās pasaules valstīs, tās faktiski neredzot, jo galvenais jau bija sagādāt materiālu rītdienas avīzei, atspoguļojot sportisko norišu gaitu. "Šodien ir internets, bet tolaik stundām sēdējām preses centrā, gaidot savienojumu ar Latviju. Esmu bijis Nagano olimpiskajās spēlēs Japānā, bet vairāk par Nagano apkārtni neredzēju." Mārtiņš labprāt atceras, ka uz viņa sirdsapziņas ir arī tiešā radio reportāža no Latvijas hokeja izlases ģērbtuvēm pēc mūsu komandas vēsturiskās uzvaras 2000. gadā pār Krieviju.
Kad Neatkarīgajā Rīta Avīzē mainījās īpašnieki, Mārtiņš 1999. gadā atgriezās pie sporta organizatora darba Latvijas Hokeja federācijā (KHF), liekot lietā arī žurnālista iemaņas: "Sākumā strādāju par preses sekretāru, bet tad, līdz pat aiziešanai pelnītā atpūtā, kalpoju LHF kā sporta direktors."
Ar vilkmi pie Egļupes
Dzīve ir cēlusi, un dzīve arī gremdējusi. 1975. gada 28. janvārī Mārtiņš apprecējās ar Ilgu: "Viņa bija atgriezusies no Staļina «komandējuma» Omskā. Mūsu kopdzīve ilga divdesmit divus ar pusi gadu. Ilga bija Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes asociētā profesore. Tikai pateicoties Ilgai, trauksmainajās 1990. gada dienās pēc Preses nama ieņemšanas laikraksts Sports darbu turpināja LU Fizikas un matemātikas fakultātē. Sports arī bija pirmā no Latvijas avīzēm, kas pārgāja uz moderno datora salikumu. Mums abiem bija vēl daudz plānu, bet tos sagrāva ļaunā slimība. Ilgai bija tikai 55 gadi, kad viņa aizgāja mūžībā."
Un atkal gadījums – sievas bērēs 1997. gada vasarā Mārtiņš radu saimē sastapa Intu, kura ir Ilgas tuva radiniece. "Intu pazinu, kopš bijām kopā ar Ilgu. Intas vīrs 1986. gadā traģiski gāja bojā Liepājas rallijā pie Aizputes, un Inta palika viena ar trim bērniem – Elvi, Elīnu un Uvi. Tagad viņi jau ir veiksmīgi savā dzīvē. Es ar Intu esmu kopā divdesmit gadu, bet oficiāli apprecējāmies 2006. gada 10. martā. Ja ne Inta, es tagad būtu viens, jo ar gluži svešu sievieti nekad nevarētu saieties. Inta tāpat. Mums ir četri mazbērni. Man visu mūžu iekšā sēž skolotājs. Vadīju jauno žurnālistu skolu, organizēju bērnu sporta svētkus, konkursus. Ar Ilgu mums bērnu nebija. Tagad esmu ievadījis hokejā mazdēlu Gustu, mazmeita Elīza pievērsusies volejbolam. Lai tikai sporto!"
Mārtiņa un Intas sporta laukums tagad ir Egļupē. Tur Mārtiņš plāno lielus pārbūves darbus. Viena no viņa pirmajām profesijām ir galdnieks, bet Mārtiņš prot visu ko, pat kabaču un ķirbju sacepumu pagatavot! "Dārzs nav liels, nesen tajā lielu skādi nodarīja bebri – nograuza četras ābeles, bet nu ir vieta zālājam. Inta stādīs savas puķes, vasarā sabrauks mazbērni, un par abiem viņus ganīsim. Tas ir atbildīgs darbs."
Egļupē Pagodkinu dzimta ielaidusi dziļas saknes, te Mārtiņam tagad paveras jo plašs darbalauks. Viņš licis lietā arī rakstītāja talantu – dārzkopības biedrībai Draudzība Egļupē tās četrdesmit gadu jubilejā rosīgais seniors savāca un dokumentēja vēsturi, uzrakstot grāmatu Egļupe 40.
Vai dzīvē palicis arī kāds nepiepildīts sapnis? Mārtiņš smej: "Vai atceries – Mežaparkā savulaik braukāja bērnu dzelzceļš? Es tajā braucu par mašīnistu, gribēju studēt pa dzelzceļa līniju, bet nesanāca."