Par blondo kino dīvu savulaik dēvētā Ieva Lelde Mūrniece vislabāk jūtas vasarā. Tad viņa bauda mežus, pļavas, sauli, ūdens priekus un kopā ar dzīvesbiedru Haraldu Ulmani padzīvo arī netālu no Rendas, lauku mājās bez elektrības.
Malkojam kafiju studijas tipa dzīvoklītī Liepājā, un rīdziniece atklāj, kāpēc nav zudusi saite ar dzimto pilsētu: "Kad meklēju mazu dzīvokli Kurzemes piekrastē, dēls Mārtiņš ieteica Liepāju. Tagad pats šeit mitinās un pasniedz fotogrāfiju Liepājas universitātē un Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā. Arī otrs dēls Ingus daļēji pārnācis dzīvot uz Nīcas pagasta Bernātiem, nodarbojas ar lauku tūrismu un atjauno vecu māju. Vedekla Eva regulāri brauc šurp no Rīgas, bet mazmeitai Patrīcijai pieder zirgs Ado un viņa aizrāvusies ar jāšanas sportu. Tā ka gandrīz visi mani tuvie jau ir šeit."
Pārspēt draudzeni
Sauļošanās un peldēšana ir iecienīta Ievas nodarbe: "Pērn septembris padevās silts, peldēju vienpadsmit dienas pēc kārtas. Pēdējo reizi 18. datumā, jo vajadzēja pārspēt draudzeni, kura kādreiz bija peldējusies līdz 17. Ūdens todien bija šausmīgi auksts, tāpēc pierādījumu – fotogrāfijas – ieliku feisbukā." Ievas sirdij ļoti tuva ir tēva dzimtā puse Piebalga, kur vecāki viņas bērnībā mēdza pavadīt atvaļinājumu: "Arī vēlāk priecājos turp aizbraukt. Manai draudzenei dzejniecei Olgai Lisovskai Jaunpiebalgā piederēja māja. Vienmēr, kad ar vīru tur reizi gadā ciemojāmies, bija skaists laiks. Atbrīvojām saimnieci no rūpēm, gatavojām pusdienas, ravējām dārzu un gājām peldēties svētajā Māras ezerā. Vakaros runājāmies un klausījāmies Olgas jaunos dzejoļus. Kad māju pārdeva, mums sāpēja sirds."
Jautāta, kā tikusi pie otrā vārda, Ieva neslēpj: "Tēvs aizgāja mani piereģistrēt un, mammai nezinot, ielika otro vārdu – Lelde. Tas notika divas dienas pirms krievu karaspēka ienākšanas Latvijā. Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, tēvam par godu pasē ierakstīju arī otro vārdu. Pēdējos gados 19. decembrī ar draudzenēm esmu sākusi atzīmēt Leldes, jo Ziemassvētkos Ievas parasti paliek otrajā plānā."
Beidzoties aktīvam izrāžu, koncertu periodam un darbam Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, Ievai pietrūcis radošās izpausmes: "Mārtiņš vadīja studiju, rosināja pamēģināt pievērsties glezniecībai un pats man šīs mākslas pamatus ierādīja. Ar akrila krāsām top lielākoties dabas skati un, protams, jūra. Labākos darbus ievietoju sociālajos tīklos un priecājos par domubiedru atsauksmēm." Vēl pirms diviem gadiem Ieva teikusi, ka pie datora nemūžam neies: "Bet reiz radio dzirdēju, ka Džemma Skulme savos deviņdesmit darbojas ar aipodu. Iedomājos – vai tad es to nevarētu?" Uz savu 75. jubileju Ieva Mūrniece lūgusi ierasties ar ziedojumu un vienu puķi. Par ziedojumu kastītē iemesto naudu iznācis dators. "Sākumā vīrs un dēls šo to ierādīja, pati ielauzos. Tagad varu māsīcām uz Kanādu e-pastu uzrakstīt, ziņas palasīt, kādu savu bildi ielikt un impresionistu gleznas apskatīt. Virtuālo draugu nu jau pāri simtam, un kļūst arvien interesantāk," stāsta aktrise.
Kad pastaigas Dzegužkalnā apnikušas, māksliniece no sava Iļģuciema dodas uz Rīgas centra parkiem. Piezogoties vecuma kaitēm, plusiņus mājās pavadāmām dienām pievelk grāmatu lasīšana. Vīrs tās atnes no bibliotēkas, jo "pirkt nevaram atļauties un visi plaukti pilni". Dzīvesbiedru iecienīta lasāmviela ir autobiogrāfijas, romāni, ezotērika, reizēm pa bestselleram. "Jau bērnībā ļoti daudz lasīju, pat ar bateriju zem segas, un tēvs teica, ka es grāmatas rijot," stāsta Ieva.
Nejaušība vai liktenis?
Mācoties vidusskolā, meitene jūsmojusi par Aleksandra Puškina, Ojāra Vācieša dzeju, bieži piedalījusies daiļlasīšanas konkursos. Ievas vecāki bija Liepājas teātra korifeji Irmgarde Mitrēvice un Nikolajs Mūrnieks, tāpēc ikdiena cieši saistījās ar teātra mākslu. "Man patika arī kino, bet par aktrises karjeru nesapņoju. Viss notika it kā nejauši. Kad man bija trīspadsmit, tiku pierunāta viesizrāžu laikā aizstāt saslimušu aktrisi. Režisors Rolands Kalniņš Rīgas kinostudijā gatavojās uzņemt filmu Salna pavasarī un piedāvāja pamēģināt Lienas lomai, kuru nospēlēja Mudīte Šneidere, jo biju par jaunu," stāsta Ieva, viņa turpina: "Plānoju studēt ģeogrāfiju, tā ļoti patika. Vasarā Piebalgā uzzināju, ka jābrauc uz provēm kinofilmai Atbalss. Dzidra Ritenberga, Voldemārs Zandbergs un es – jauns zaķis – Ieviņas lomā. Ar to sākās!"
Nākamā bija Igaunijā filmētā kinolente Saulē un lietū, kurā Ievai nācās stūrēt smago auto. Un tad kulminācijas punkts aktrises karjerā – galvenā loma studijas Mosfilm mākslas filmā Ziemeļu stāsts partnerībā ar tolaik slaveno aktieri Oļegu Striženovu. Taču, ja burvis piedāvātu izvēli, Ieva saistītu dzīvi ar lietišķo mākslu: "Žēl, ka vecāki brāli, nevis mani aizsūtīja uz Lietišķās mākslas skolu. Brīvajā laikā daudz adīju un audu. Esmu darbojusies arī dzintara apstrādes studijā."
90. gadu sākumā ģimene pārdevusi labiekārtoto trīsistabu dzīvokli un pārcēlusies uz Jūrmalu. "Haralds mantoja devīto daļu no vectēva kādreizējā īpašuma – Mellužu kinoteātra. Otrajā stāvā remontējām dzīvokli. Tas man bija šoks: auksts ūdens, tualete trepju telpā un atslēgta centrālapkure. Kurinājām plīti ar akmeņogļu smalkumiem," atceras Ieva. Teātrī abi mākslinieki vairs nestrādāja, tāpēc sākuši veidot dzejas programmas. "Sagatavojām tautas dziesmas, iegādājāmies tautas tērpus – man, protams, bija Piebalgas – un sākumā ar autobusu braukājam pa Latvijas skolām, muzejiem, bibliotēkām. Lasījām Ārijas Elksnes, Andra Vējāna un Ojāra Vācieša dzeju, atsevišķas programmas bija ar Olgas Lisovskas, Veronikas Strēlertes, Raiņa un Aspazijas gara darbiem. Dažkārt dienā bija pa trīs koncertiem. Tā sakrājām līdzekļus pirmajai automašīnai – palietotam Opel."
Visspilgtākie iespaidi
Ieva Mūrniece ļoti mīl visu, kas saistās ar Franciju: "Kad Mārtiņam bija iespēja divus mēnešus strādāt radošajā darbnīcā Parīzē, mēs ar vīru aizbraucām ciemos. Pirku produktus tuvējā veikaliņā, gatavoju maltītes. Tā dzīvošana sanāca lētāka. Trīs nedēļas izmantojām maksimāli. Pēc gada aizlidojām uz Nicu, apceļojām Francijas dienvidus. Iemīlējos lavandās un Provansā." Filmas par Koko Šaneli un Igoru Stravinski iespaidā gribējies sapņu zemē pabūt arī zeltainā rudenī, taču lapas bijušas sačervelējušās, brūnas: "Nedēļu dzīvojām lētas viesnīcas mazā jumta istabiņā Parīzes centrā, izstaigājām iepriekš neredzētās nomales, parkus. Bet tas vairs nebija tas! Droši vien nevajadzēja atgriezties."
Ieceri uz skatuves vai filmā atveidot vecmāmiņu Ieva nav piepildījusi, toties tā realizējusies dzīvē. Sirdi priecē seši mazbērni un četrgadīgs mazmazdēliņš Ernests. "Kad piedzima mana pirmā mazmeita Linda, teātrī biju jaunākā vecmāmiņa, jo apprecējos 20 gadu vecumā, Mārtiņš piedzima pēc gada, un viņam Linda – 19 gados. Vēl divās laulībās radās mazmeita Marta un dvīņi Vīgante un Mintauts." Mazmeita Patrīcija, ar kuru veidojies ciešāks kontakts, jau ir tīņa gados. Pašlaik visbiežāk iznāk pieskatīt dēla Ulda piecgadīgo Gustavu. "Mums nav tiesību bērnus sev piesaistīt, katram sava dzīve. Bet, kad atnāk ciemos, piezvana, ir liels prieks," atzīst Ieva Mūrniece.
Brīžos, kad piezogas drūmums un kaites, mākslinieci uzlādē labi cilvēki un daba. "Pavasaris ir trakā jaunība, vasara simbolizē briedumu, rudens – pārdomu laiks. Vecumu – ziemu – sajutu, kad man palika septiņdesmit." Bet kur epilogā paliks dvēselīte? "Protams, Piebalgā!"
piebaldzens