"ŽēlsIrdība vienmēr man ir bijusi svarīga," saka Vilma Ozola-Jansone. Jau 19 gadu seniore dzīvo saskaņā ar savu aicinājumu: "Es gribu palīdzēt cilvēkiem. Atceros, to izjutu jau bērnībā, kad, būdama pavisam mazs skuķēns, veco vārdotāju vedu pie sasirgušajiem ļaudīm, aiz rokas turēdama, lai nepakrīt. Tādas bērnības epizodes atceros daudz."
Pašlaik Vilma Ozola-Jansone, izgājusi apmācību biedrībā Svētās ģimenes māja, kā brīvprātīgā darbojas Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centrā. Viņa mēro ceļu no Kuldīgas, lai divas dienas nedēļā noteiktu stundu skaitu pavadītu Paliatīvās aprūpes nodaļā. Tā kā Rīgā pašai savas dzīvesvietas nav, Vilma pārnakšņo kādas savas bijušās aprūpējamās dzīvoklī. Viņu kopusi trīs gadus un arī aizvadījusi mūžībā. Tuvinieki Vilmu bija atraduši caur Latvijas Sarkano Krustu. Pateicībā par palīdzību Vilmai šeit uz noteiktu laiku atvēlētas naktsmājas, lai viņa varētu palīdzēt arī citiem smagas slimības skartajiem.
Dievam citi plāni
Slimnīcā brīvprātīgo galvenais uzdevums ir uzklausīt un atbalstīt. Ja pacients par saviem pārdzīvojumiem nevēlas runāt, brīvprātīgais var palīdzēt, arī vienkārši esot blakus vai palasot priekšā grāmatu. Visvairāk brīvprātīgos gaida vientuļie pacienti, kuri ārstēšanās periodā nesaņem atbalstu no tuviniekiem.
Vilma ir starp tiem pensijas vecuma ļaudīm, kuri par savu mazo pensiju nesūdzas. Nesūdzas par dzīvi vispār. Ne tāpēc, ka TV neskatās ziņas, lai nesatrauktos. Nesūdzas, jo diendienā pieredz sāpes un ciešanas, vientulību un izmisumu, arī tuvinieku nodevību. Lieka eiro vai komforta trūkums pret šīm emocijām ir kā puteklis Visumā. Vilmai sadzīvē komforts nav primārais – ja viņa ir apņēmusies kādam palīdzēt, nenobiedēs arī tādi apstākļi, kur ar aprūpējamo jāmitinās vienistabas dzīvoklī un pašai jāguļ uz grīdas. Viņa ir karalaika bērns, augusi trūcīgos apstākļos: "Karalaikā mums zuda pilnīgi viss, jo pāri gāja fronte. Paši slēpāmies mežā. Kad iznācām, tiešais bumbas trāpījums māju bija pilnībā iznīcinājis, apkārt mētājās vien lupatas un lopu ķeskas. Tēvs bija saņemts gūstā un nosūtīts uz Vāciju. Mātei mēs bijām septiņi bērni, un viņa palika viena."
Pēckara gados ģimenei tikusi iedota jaunsaimniecība, bet tajā nav bijis pat kapļa. Vilmas tēvam, atgriežoties no gūsta, kā iespējamam vācu spiegam bijis jāizvēlas – vai nu ģimeni nosūtīs uz Sibīriju, vai vīrietis pievienosies tā sauktajiem iznīcinātājiem. "Tēvs izdarīja izvēli ģimenes labā, bet, būdams iznīcinātājos, arī izdarīja ko labu. Viņam pirmajam pienāca ziņas par izsūtāmo sarakstu, un tēvs sūtīja vecākos brāļus, lai brīdina cilvēkus," atceras Vilma.
Jau no 16 gadu vecuma sieviete sākusi patstāvīgas dzīves gaitas – strādājusi par ganu, par audžumeitu, kurai bijuši kalpones pienākumi, tad dažādus lauku darbus, arī dzelzceļā: "Man nebija iespēju mācīties, un bez izglītības labu darbu, protams, nevarēju dabūt." Apprecējusies agri – abiem ar vīru bijis tikai 17 gadu. Ģimenē piedzimusi meita. "Bet mēs abi tādi jauni muļķi, nepratām dzīvot un izšķīrāmies," atzīst Vilma.
Nolikt malā savu dzīvi
Laulībā ar otro vīru piedzimusi meita un dēls. "Man ir septiņi mazbērni un deviņi mazmazbērni," uzsver Vilma. Viņa atzīst – viena pagale nedeg, iespējams, arī viņas vaina bijusi, ka pēc 20 gadu kopdzīves ar bērnu tēvu šķīrusies. Vilma pārcēlusies uz dzīvi Kuldīgas pusē. Bet tad nācis liktenīgais 1991. gads, kas nežēlīgi mainījis dzīvi: "Ar trešo vīru kopā nodzīvojām tikai septiņus gadus. Jāņu dienā braucām ar automašīnu, notika avārija. Es nokļuvu slimnīcā, vīrs – kapā. Kāda dāma brauca pretī automašīnā pie stūres, pēc kāzām sagurusi. Mašīna nāca taisni virsū, mums nebija, kur palikt uz ceļa." Pēc avārijas slimnīcā Vilma pavadījusi pusgadu, ķermenis bijis burtiski sadragāts, bet viņa atguvusies: "Acīmredzot pēc avārijas Dievam saistībā ar mani bija citi plāni. Sāku kopt smagi slimos."
Atsauksmes bijušas labas, un drīz vien pēc Vilmas palīdzības taujājuši arī nepazīstami ļaudis. "Cilvēki saka, ka man padodas aprūpe. Slimos esmu ņēmusi arī pie sevis, lai varētu šos cilvēkus paturēt acīs visu laiku un rūpīgi apkopt. Visādi bijis. Es nerēķinos ar savām ērtībām, savu dzīvi nolieku malā slimnieka labā," saka Vilma. Līdz tam viņa nav bijusi īpaši ticīga, bet tagad baznīcu apmeklē ik svētdienu. Tomēr saskarsmē ar slimniekiem ticības jautājumi netiek skarti, ja vien pats vājinieks to nevēlas.
Vilma atceras kādu gadījumu, kad smagi saslimusi viņas paziņa draudzē. "Es zināju, ka viņa ir nabaga pensionāre. Tolaik beidzu strādāt pie kāda advokāta, kura māti aprūpēju četrus gadus, bet šad tad aizbraucu arī pie šīs pensionāres, kādu našķīti aizvedu. Kad viņa nokļuva slimnīcā, ļoti baidījās tikt pārcelta uz pansionātu un lūdza mani palīdzēt. Es tā neapdomīgi izteicos – labi, tad vedīšu tevi mājās! Un pati satrūkos nošīm vārdiem – uz kādām mājām lai vedu? Tantītei taču 27 kvadrātmetrus liels vienistabas dzīvoklītis! Taču tantīte tik cerīgi uz mani skatījās! Vairs nevarēju pateikt, ka pārdomāju," stāsta Vilma un atceras, ka pirmās naktis slimnieces dzīvoklī pavadījusi uz grīdas. No tuviniekiem viņai bijis tikai mazdēls, kurš pierunājis viņam novēlēt it visu – zemi, īpašumu Jūrmalā, atdot vērtslietas un pat uzkrātos līdzekļus. Taču, to visu saņēmis, slimnīcā mazdēls no savas omītes bija oficiāli atteicies. "Pa trim gadiem mazdēls neparādījās ne reizi. Kad tante saprata, ka ir apkrāpta, burtiski sajuka prātā, viņa nepazina pat mani un kļuva agresīva," Vilma atceras piedzīvoto, ko izturēt ne katram būtu pa spēkam, un neslēpj: "Bija šausmīgi grūti, reizēm gribējās paņemt segu un iet gulēt uz trepēm."
Sirds gaišuma deficīts
Tomēr katra aprūpējamā aiziešana atstājot sirdī rētas, jo pieķeršanās ir nenovēršama. "Katram, ko esmu aizvadījusi, līdzi aiziet daļa manas sirds. Kam man tas viss vajadzīgs? Ne velti volontierus reizēm nosauc par brīvprātīgajiem muļķiem. Arī bērni saka, lai nedaru to, viņi man palīdzēšot, jo pensija ir 240 eiro. Bet es gribu kādam palīdzēt, un ne jau naudas dēļ to daru," uzsver Vilma un piebilst: "Nekad nevienam neesmu prasījusi, cik gribu saņemt. Ir cilvēki, pie kuriem esmu strādājusi arī par 50 centiem vai eiro dienā. Es zinu, ka oficiālās cenas ir tādas, ka tās pat turīgie nevar samaksāt."
Vilma Austrumu slimnīcā sāka darbu gandrīz pirms gada. Vienīgais, par ko viņas sejai pārlaižas skumju ēna, – par to, ka nav tādas vietas, kur smagi slimo, vientuļo cilvēku varētu ilgstoši aprūpēt. "Daudz kas pret šo sistēmu būtu iebilstams, bet tas, kā saka, nav manā kompetencē," piebilst Vilma. Kur viņa rod spēku ik dienu doties pie slimniekiem? "Pie Dieva. Es lūdzu Dievu," lakoniski atbild seniore.
"Brīvprātīgie dod nozīmīgu pienesumu onkoloģisko pacientu labsajūtas veicināšanā, kas slimnīcas posmā ir ļoti svarīgi atzīst viena no brīvprātīgo kustības aizsācējām Latvijas Onkoloģijas centra Ķīmijterapijas nodaļas vadītāja Signe Plāte un piebilst: "Valstī un slimnīcā ir liela nepieciešamība pēc sirds gaišuma, atbalsta un vienkārši klātbūtnes, tāpēc sākta jaunu brīvprātīgo uzņemšana."
Vilma Ozola-Jansone
- Dzimusi 1942. gada 24. jūnijā Jēkabpils pusē
- Beigusi Vīpes pamatskolu
- 1991. gadā brīvprātīgi pievērsusies smagu slimību skarto aprūpei
- Darbojas Latvijas Sarkanajā Krustā un biedrībā Svētās ģimenes māja
- Ir trīs bērni, septiņi mazbērni un deviņi mazmazbērni