Pacientiem, kuriem atklāta HIV infekcija, nav vienu pareizo vārdu, kurus pateikt viņu mierināšanai, jo vārdi "viss būs labi" šādā situācijā neko daudz nedos. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Latvijas Infektoloģijas centrs (LIC) Infektoloģijas poliklīnikas virsmāsa Iveta Magone Dienai atzīst, ka dažreiz nākas arī paraudāt kopā ar pacientiem.
Stereotipi joprojām spēcīgi
Iveta LIC strādā vairāk nekā 20 gadu. Pēc meitas piedzimšanas uz kādu laiku darbu LIC atstājusi un strādājusi par audzinātāju bērnudārzā, tomēr sapratusi, ka darbs medicīnā viņas sirdij ir tuvāks.
Iveta gan nenosauc konkrētu iemeslu, kāpēc izvēlējusies saistīt savu dzīvi ar medicīnu, tomēr to, ka būšot medicīnas māsa, esot zinājusi jau no 1. klases.
"Man pat ir zīmējums no 1. klases, kuru mamma bija saglabājusi, – māsiņa iet ar špricīti, ir palāta un pacienti," viņa stāsta.
LIC Infektoloģijas poliklīnika ir izveidota pirms gada, un Iveta kopš tās pirmsākumiem ir šīs poliklīnikas virsmāsa. Viņa gan atzīst, ka iepriekš nekad nebija domājusi, ka varētu strādāt tieši LIC. Viņas pirmā darbavieta bijusi Rīgas 8. slimnīca, un bija jāstrādā ar pulmonoloģijas pacientiem. Vēlāk šo slimnīcu likvidēja, tāpēc Ivetai nācies meklēt citu darbavietu, un viņa nonākusi LIC. Darbs Ivetai patīk, citur strādāt viņa negribētu un nemaz nevarot iedomāties sevi citā darbavietā.
Infektoloģijas poliklīnika tika izveidota, apvienojot LIC HIV/AIDS ambulatoro nodaļu, Dermatoloģijas nodaļu un 9. ambulatoro nodaļu, kurā ārstējās hroniskie C hepatīta pacienti. Iveta strādāja HIV/AIDS ambulatorajā nodaļā, tāpēc viņai vislielākā pieredze ir darbā tieši ar HIV un AIDS pacientiem. Arī pirms gada izveidotajā Infektoloģijas poliklīnikā lielākā daļa ir HIV un AIDS, kā arī C hepatīta pacientu.
Iveta pauž, ka stereotipi sabiedrībā par HIV/AIDS pacientiem un veidiem, kā infekciju var iegūt, pēdējos gados ir mazinājušies. "Tagad situācija mainījusies uz labo pusi, jo ir ļoti daudz informācijas gan medijos, gan dažādās reklāmās," saka Iveta, tomēr nenoliedz, ka stereotipi joprojām pastāv. Nereti tādi esot arī medicīnas speciālistiem, kuri, uzzinot, ka viņu pacientam ir HIV vai AIDS, mēdz šo pacientu atstumt.
Viņa skaidro, ka ar HIV nevar inficēties, piemēram, sarokojoties, apskaujoties, skūpstoties, šķaudot vai klepojot. Tāpat to nav iespējams dabūt, ar HIV inficēto lietojot kopīgus sadzīves priekšmetus, apmeklējot kopīgas labierīcības, izmantojot kopīgu dušu vai peldoties baseinā. Taču mīts par to, ka HIV var dabūt, piemēram, ar inficēto lietojot kopīgus traukus, sabiedrībā joprojām ir spēcīgs. "Dažreiz var skaidrot un skaidrot, bet to nesaprot," atzīst Iveta.
Dažādie pacienti
Iveta nenoliedz, ka arī stereotips par to, ka HIV var dabūt tikai narkomāni vai seksuālā kontakta ceļā no inficētām prostitūtām, joprojām ir spēcīgs. Lai arī liela daļa inficēto patiešām ir narkomāni, Infektoloģijas poliklīnikā nonāk pacienti, kas ar HIV inficējušies dažādos veidos.
Nepieciešamās zāles ierodas saņemt arī grūtnieces un jaunās māmiņas.
Ja HIV pacientei piedzimis mazulis, tas ne vienmēr uzreiz nozīmē, ka arī jaundzimušais būs inficēts.
"HIV inficētās grūtnieces ir novērošanā pie ginekologa, bet pie mūsu speciālista, infektologa, nāk pēc zālēm. To sauc par HIV vertikālo profilaksi. Šīs sievietes visu grūtniecības laiku dzer zāles, bet pēc tam, kad bērniņš ir piedzimis, griežas pie mums. Māmiņa ir inficēta, bet bērniņš var nebūt inficēts," skaidro Iveta.
Viņa atzīst, ka mēdz būt arī agresīvi pacienti – tādiem gadījumiem poliklīnikā ir nodrošināta arī apsardze. "Lai saņemtu vajadzīgās zāles, pacienti ir brīdināti, ka viņiem vismaz mēnesi iepriekš ir jāpierakstās pie ārsta. Gadās tā, ka pacients par to ir aizmirsis, braucis garām, atcerējies, ka viņam palikusi tikai viena tablete, un bez iepriekšēja pieraksta grib, lai viņam uzreiz izsniedz zāles. Bet ārstu ir tik, cik viņu ir. Tā uzreiz pie viņiem nevar tikt, un tāpēc atsevišķi pacienti sadusmojas un kļūst arī rupji un agresīvi," par nepatīkamo darbā stāsta Iveta.
Tādos gadījumos māsām jābūt par starpniecēm starp agresīvo pacientu un ārstu, lai mēģinātu palīdzēt. "Mums ir psiholoģiski diezgan smags darbs, bet šādos gadījumos mēs cenšamies iejusties katra pacienta ādā, lai viņš varētu saņemt palīdzību," norāda Iveta.
Ne visi grib ārstēties
Iveta uzsver, ka HIV infekcija uzreiz nenozīmē nāves spriedumu. Pacientiem tiek stāstīts, ka HIV infekcija ir hroniska, lēni progresējoša, bet, ja tiek regulāri lietoti medikamenti, cilvēks var nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Par diagnozi pacientiem paziņo ārsts, tomēr bieži vien cilvēks šoka stāvoklī ārstu teikto neuztver, tāpēc pacienta pārdzīvojumus nākas uzklausīt arī māsām. "Daudzi raud, mēs mierinām. Protams, tādā situācijā ir ļoti grūti atrast pareizos vārdus," saka Iveta.
Poliklīnikā ir izveidots arī Līdzestības kabinets, kurā tiek uzklausīti pacienta jautājumi un sniegtas atbildes uz tiem, jo var gadīties, ka ārsta teiktais vizītē nav uztverts. "Ir bijis arī tā, ka jāparaud ar pacientu kopā. Cilvēks tajā brīdī vārdus – jā, tā ir hroniska infekcija, jā, būs labi – bieži vien nedzird un neuztver. Sevišķi pirmajā vizītē pie ārsta," atzīst Infektoloģijas poliklīnikas virsmāsa.
Lai gan ar HIV inficēts cilvēks, lietojot zāles, var saglabāt pilnvērtīgu dzīves kvalitāti un nodzīvot ilgu mūžu, ne visi pacienti grib ārstēties.
Iveta norāda, ka ar varu ārstēties nevienu piespiest nevar, tāpēc poliklīnikas māsas, arī Iveta, ar pacientiem cenšas strādāt profilaktiski – viņiem tiek zvanīts un citos veidos mēģināts pierunāt ierasties pēc kārtējās zāļu devas, kas tiek izsniegtas ne retāk kā reizi trijos mēnešos. "Tas nozīmē, ka vismaz vienu reizi trijos mēnešos viņam šeit ir jāparādās," saka Iveta.
Viņa atzīst, ka nav atradusi vienu veidu, kā pierunāt ārstēties visus pacientus. Iveta arī neizsaka minējumus par šo cilvēku motivāciju, kas viņiem liek nelietot medikamentus. "Es nevaru iedomāties, kā to ziņu, cik svarīgi ir lietot zāles, nodot pacientiem, lai to labāk saprastu," saka Iveta un piebilst, ka pat ģimene ar maziem bērniem ne vienmēr ir motivācija, lai zāles tiktu lietotas. "Ir bijuši gadījumi, kad nomirst HIV inficētās mammas, jo viņas nav lietojušas zāles," atzīst Iveta.
Pieredzējusī māsa uzsver, ka HIV inficētajiem zāles ir jālieto obligāti. "Ja ārsts tā ir nozīmējis, medikamenti tiešām ir jādzer. Nevar pateikt, ka viens nomirs pēc gada, kāds cits pēc diviem, ja nelietos zāles. Nenomirst jau no HIV, bet HIV infekcija pāriet AIDS stadijā, un attiecīgi pievienojas tuberkuloze vai kas cits. Pievienojas citas slimības, un mirst no tām," skaidro Iveta. Viņa nenoliedz, ka inficēšanās ar HIV prasa noteikta režīma ievērošanu turpmākajā dzīvē. "Tam ir jābūt režīmam un arī dzīves maiņai. Sevi kaut kā ir jāpiespiež. Mums ļoti sāp sirds, ja mēģinām ieskaidrot, ka vajag tās zāles, bet viņi to nedzird," viņa pauž.
Iveta arī uzsver, ka pacienti netiek šķiroti un nevienam netiek pārmests par izvēli vai darbībām, kas novedušas līdz HIV infekcijai. "Katram veltām tik daudz laika, cik vajadzīgs, lai mierinātu un uzklausītu, bet neko nepārmetam," saka Iveta un atzīst, ka pacienti bieži vien ierodas, lai pateiktu paldies.
ciniķis