Klusumā ar sevi
"Klusums un troksnis atstāj iespaidu uz cilvēka veselību. Zinātnieki jau pierādījuši, ka klusums ir ļoti auglīga vide, kas mūsu smadzeņu šūnām palīdz atjaunoties. Protams, mūsdienu pasaule kļuvusi trokšņaināka, bet tas nav arguments, lai mēs neko nevarētu darīt lietas labā," uzsver Montesori pedagoģe, Klusuma skolas dibinātāja un vadītāja Inese Strante: "Klusums mums ir pieejams visu laiku, klusumā katra skaņa rodas un katra skaņa noslēdzas, tikai mums varbūt ir piemirsies tam pievērst uzmanību." Pedagoģe teic, ka klusuma ir tikpat daudz, cik trokšņu, tikai jautājums, kam mēs piegriežam vērību. "Mēs varētu vairāk sevi vingrināt pievērst uzmanību klusumam, un ar to varētu sākt, jo klusums ir kā dāvana pašam sev. Tad, kad izdodas būt klusumā, automātiski pamanām – pievēršot uzmanību ārējam klusumam, rodam iekšēju klusumu. Prāts nedaudz nomierinās, sākam pamanīt ko vairāk – savu domu plūsmu, saspringumu ķermenī, emocijas."
Bet vai tas nav mazliet biedējoši – klusumā sākt sadzirdēt sevi, atklāt sajūtas sevī, kas var uzjundīt arī neapmierinātību? Strante saka – tā arī ir: "Daudziem cilvēkiem tas var nebūt komfortabli, jo klusums daudz ko "paceļ augšā", atspoguļo, parāda. Un ne vienmēr tas atspoguļo mūsu uzspodrināto tēlu. Nereti tas aizved uz kādām sāpīgām atmiņām, dzīves situācijām, kuras mums likušas vilties vai piedzīvot kādu zaudējumu. To mēs bieži izstumjam no apziņas, taču klusumā tas nereti atgriežas un vēlas kļūt redzams. Tā ir iespēja atgriezties, apstrādāt un transformēt. Jābūt godīgam pret sevi: mēs katrs esam viss – gan tas, kas uzspodrināts, skaists un ko rādām citiem, gan viss pārējais. Bieži, arī gadiem ejot, tas sāk nospiest, traucēt un radīt neapmierinātību ar dzīvi un pašam ar sevi. Tāpēc vēlreiz uzsvēršu – klusums ir ļoti liela dāvana. Ja uzdrīkstamies kādreiz paraudzīties uz savu dzīvi tik godīgi, cik vien spējam, tas vien jau var būt ļoti dziedinoši mums pašiem. Ir svarīgi pamanīt un atzīt visu, kāds es esmu, paraudzīties, izprast, paanalizēt savu rīcību un pamanīt situācijas, kas "uzvelk", kaitina, sāpina. Ja uzdrīkstamies to ieraudzīt un kaut nedaudz akceptēt, tas var mūs padarīt brīvākus, autentiskākus, laimīgākus un skaistākus cilvēkus, tādus, kādi patiesībā esam. Pretējā gadījumā, ja turpinām to noliegt, rodas milzīga spriedze, stress, kas var lauzties ārā dažādos nepatīkamos veidos." Tāpēc dažkārt arī rodas diskomforts, nonākot klusumā ar sevi. Tomēr klusums ir auglīga vide – kā vārti, kā viena no atslēgām. Pievēršot tam vairāk uzmanības un uzdrīkstoties iekļūt šajā noslēpumainajā vidē, atklājam, ka šis plašums ir daudz, daudz lielāks, un intuitīvi to bieži vien jūtam – ka tur ir vēl kaut kas. Klusums ir viens no svarīgākajiem komponentiem, praktizējot apzinātību un meditāciju.
"Bez klusuma ietvara mēs nevaram nonākt kontaktā ar sevi, tā ir viena no pamata lietām, ar ko jākonfrontē pašam sevi. Bet ir jāmēģina nonākt kvalitatīvā klusumā, vēlams uz vairākām dienām, kad patiešām noliekam malā telefonu, jebkādus ekrānus un pat cenšamies nelietot valodu. Izklausās ekstrēmi, un sevi arī nevajag mocīt, bet ir vērts ar interesi patestēt – ko es daru, kas manī rodas, kad visu ierasto nolieku maliņā. Kas zina, varbūt kaut kas manī no jauna var rasties," stāsta Strante.
Viņa pati sev to atklājusi kā nozīmīgu, regulāru praksi, kas jau iesakņojusies dzīvē. "Arī šajā trauksmainajā ārējā vidē klusums ir atrodams – ir klusums starp vārdiem, starp ieelpu un izelpu, klusums starp darbībām. Es apzināti cenšos pamanīt klusumu, mācos to praktizēt ikdienā, atgriežos tajā, kad man nepieciešams miers, atpūta vai spēks. Varu atgriezties klusuma telpā jebkurā vietā, arī esot pilsētā. Kā? Tas rodas pamazām, kad sākam sevi vingrināt un kļūt apzinātāki. Sākotnēji apzināti izvēlamies vingrināties un ar apņēmību varam ļoti veikli sevi uztrenēt līdz noteiktam līmenim. Kaut vai izvēloties – kam pievēršam, kam nepievēršam uzmanību. Sākotnēji gan nepieciešama vēlme un drosme, bet ir daudz dažādu vingrinājumu, kur nevajag uzreiz kļūt par tādu kā "garīgā ceļa gājēju". Ir vienkārši izpildāmi vingrinājumi, ko Klusuma skola māca arī bērniem, – vispirms mācīties pievērst uzmanību lietām ap sevi un tad sevī iekšēji. Ar apzinātību ir līdzīgi kā trenēt muskuļus trenažieru zālē. Caur šiem vingrinājumiem un praksēm mēs trenējamies un attīstām neironu savienojumus, "jaunus ceļus", tos nostiprinām un, var teikt, tā patiešām mainām savu dzīvi," paskaidro Strante.
Klusināt troksni darba vidē
Pētījumā, ko pērn rudenī īstenoja Lietuvas KOG Mārketinga un komunikācijas zinātņu institūts sadarbībā ar tehnoloģiju uzņēmumu Huawei, noskaidrots, ka troksnis ir viens no apkārtējās vides piesārņojuma veidiem, kas ilgtermiņā darba vidē rada produktivitātes kritumu, kā arī ievērojami paaugstina darbinieku stresa līmeni. Apstākļi, kādos norisinās biroja darbs, izgaismo vairākus izaicinājumus, par kuru sekmīgu risināšanu būtu jārūpējas gan darba devējiem, gan pašiem darbiniekiem, it īpaši atvērtā tipa birojos. Pētījuma gaitā tika veikts eksperiments, kurā piedalījās sievietes un vīrieši – sešu dažādu profesiju pārstāvji. Tika novērotas dalībnieku sirdsdarbības ātruma izmaiņas atvērtā tipa birojā, izmantojot trokšņu slāpēšanas austiņas un bez tām. Atklājās, ka pat četriem no sešiem pētījuma dalībniekiem sirdsdarbības ātrums samazinājās, lietojot skaņu absorbējošas austiņas. Lai arī cilvēkus daudzi darba vides faktori ietekmē atšķirīgi, trokšņus slāpējošo austiņu nēsāšana var būt risinājums labākai koncentrēšanās spējai, stresa mazināšanai, pozitīvi ietekmējot darbinieku veselību. "Ilgstošs fona troksnis, pie kura mēs it kā esam pieraduši, patiesībā nemitīgi provocē un uzbudina nervu sistēmu, liek tai atrasties pastāvīgā spriedzē. Kāds sarunājas pa tālruni, kāds fonā vai pat tajā pašā telpā notur videokonferenci, turklāt nelietojot tehnoloģiskus rīkus trokšņu ierobežošanai, – tas rada ievērojamu trokšņa piesārņojumu," norāda Kaspars Vendelis, uzņēmumu un organizāciju biohakinga un performances treneris.
Taujāts, pēc kādiem tehniskajiem parametriem izvēlēties austiņas, Vendelis saka: "Lai arī šis fakts nav zinātniski pierādīts, es tomēr būtu ļoti uzmanīgs ar austiņām, kas darbojas ar Bluetooth bezvadu signālu. Iespējams, ne visiem negatīvie aspekti izpaužas tūlīt, tomēr jutīgākiem cilvēkiem Bluetooth signāls var minimāli traucēt smadzeņu darbību, nervu sistēmas regulāciju. Radīt mazas izmaiņas, kas tomēr ilgtermiņā atstāj negatīvu ietekmi attiecībā uz stresu. Pats priekšroku dotu lielajām austiņām ar vadu, kuras nosedz visu ausi."
Pašreizējā pandēmijas situācijā izaicinājums var būt arī attālinātā darba vide mājās... "Latvijā ir viena no mazākajām dzīvojamām platībām uz vienu cilvēku. Tāpēc katram sava darba vieta, nemaz nerunājot par savu darba istabu, ir nereāla. Dažkārt tik tiešām audiāli sevi norobežot no pārējiem ir teju vienīgais risinājums. Man šķiet svarīgi strukturēt savu dienu, ģimenē izprotot katra koncentrēšanās spējas, enerģijas līmeni dienas laikā. Sagrupēt darāmos darbus pa kategorijām," iesaka Vendelis: "Piemēram, no tikiem līdz tikiem – plānošana. Tikos un tikos – individuāls darbs. Tad ieplānot laika nogriezni organizatoriskajiem darbiem, telefona zvaniem vai telekonferencēm. Strikti plānot ēšanas laikus, mājās veicamos darbus un laiku, kad iesaistīsies bērnu mācībās. Jo vairāk struktūras, jo vairāk brīvības. Skan pretrunīgi, bet tieši tā tas darbojas. Jo ienākošo signālu, stimulu ir tik daudz, ka vienīgais veids, kā navigēt šajos apstākļos, ir plānošana. Tas, starp citu, nozīmē, ka slinkošana un nekā nedarīšana kļūst iespējama, ja arī tai ieplānojam laiku."
Aizbāžot ausis
Labākas dzirdes centra dzirdes speciāliste Violeta Lonska norāda – lai nebojātu veselību, optimālajam trokšņu līmenim nevajadzētu būt skaļākam par 80–85 decibeliem (dB). "Ja runājam par fizioloģisko un psiholoģisko veselību, ilgstoši atrodoties skaļā, trokšņainā vidē, var rasties trauksme, nervozitāte, uzbudināmība, arī miegs pasliktinās. 85 dB ir kritiskā robeža, virs kuras skaņas ilgstošā laika periodā – stundām un dienām – var pakāpeniski un tomēr neatgriezeniski bojāt dzirdi un, protams, ietekmēt psiholoģisko stāvokli. Kā dzirdes speciāliste klusumā noteikti iesaku pavadīt vakarus pēc darba un pirms miega – vēlamais laiks būtu četras piecas stundas, lai smadzenes atpūšas," iesaka Lonska. Viņa uzskata, ka klusuma izjūta ir atkarīga no cilvēka fizioloģiskās uzbūves un psiholoģiskā stāvokļa. Bet vai tie, kuriem ir traucēta dzirde, no trokšņu nelabvēlīgās ietekmes ir pasargātāki? Speciāliste skaidro: "Gluži pretēji. Pārsvarā cilvēki ar dzirdes traucējumiem ir pārāk jutīgi pret apkārtējām skaņām, viņiem tās rada lielāku diskomfortu, nervozitāti un tā ietekmē psiholoģisko stāvokli."
Tiesa, ilgstoša auss kanālā ievietojamo austiņu lietošana var negatīvi ietekmēt dzirdi, tāpēc ir svarīgi sekot līdzi audio skaļumam, lai tas ilgstošā laika periodā nepārsniegtu 70–80 dB. Pierādījumu tam ļoti daudz – ar laiku cilvēks pierod pie austiņās dzirdamās skaņas un pakāpeniski neapzināti palielina skaļuma līmeni. "Tas ir viens no dzirdes izmaiņu riska faktoriem, tāpēc ikdienā es vispār neieteiktu ilgstoši lietot austiņas. Savukārt, ja raizējamies par miega kvalitāti un ir jālieto ausu aizbāžņi, uzskatu, ka tie ir laba lieta, tomēr ar nosacījumu, ka izgatavoti individuāli. Katram cilvēkam ir unikāla auss anatomija, un aptiekās nopērkamie standarta ausu aizbāžņi tomēr nav pielāgojami katram, tie var radīt diskomfortu, berzt, tā izraisot iekaisuma procesu. Individuālos izgatavo no medicīniskā silikona, kas ir antialerģisks materiāls, tie atkārto cilvēka auss kanāla formu, ieguļas komfortabli, līdz ar to aizsardzība pret apkārtējām skaņām ir labāka," iesaka Lonska.
Klusumu var sasmelties dabā, spēju to atrast starp pilsētas trokšņiem var uztrenēt, to var mācīt arī bērniem ar speciāliem, vecumam piemērotiem vingrinājumiem, ko, piemēram, praktizē Klusuma skolā. Tas palīdz gan skolā, gan attiecību veidošanā, gan stresa menedžēšanā, gan tikt galā ar savām emocijām. "Bērniem pašiem jāļauj atklāt klusumu. Ja cilvēks pats kaut ko atklāj, tas uzreiz kļūst saistoši un viņš vēlas to turpināt. Ja kaut ko uzspiež, tas tik daudz nenozīmē, un tā ir arī pieaugušajiem," atzīst Strante.
Vendelim, kurš ir platformas Veselība kā process veidotājs un Veselības darba vietā eksperts un lektors, savukārt ir sava recepte: "Atkarībā no veicamā darba es ne tikai izmantoju austiņas, bet arī specifiskas skaņas vai mūziku, kura īpaši radīta, lai sasniegtu kādu konkrētu smadzeņu darbības stāvokli. Ir zināms, ka radošs prāts vai aktīvi racionāls prāts – vai pat gatavojoties atpūtai un miegam – darbojas pēc dažādām smadzeņu frekvencēm, to var noteikt pēc smadzeņu elektroencefalogrammas. Un ir skaņas, piemēram, binaurālie ritmi, kas skan tā, lai smadzeņu viļņus pielāgotu vēlamajam. Attiecīgi tādas skaņas arī skan man austiņās, un tas lieliski palīdz."